Patiesa paklausība ir sirds paklausība. Kristus pārveidoja savu mācekļu sirdis. Ja arī mēs ļausim Kungam to darīt, Viņš mūsu domas un mērķus pavērsīs savā virzienā, un mūsu sirdis un prātus pakļaus savai gribai. Tas, ko mēs darīsim, paklausīdami Jēzum, jau būs kļuvis par mūsu pašu vēlēšanos. Šķīstas un svētotas gribas lielākais prieks ir darīt Viņa prātu. Kad mēs iepazīsim Dievu - un šāda iespēja mums ir dota -, tad mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus svēto raksturu un uzturot attiecības ar Dievu, mēs ienīdīsim grēku.
Mēs varam dzīvot pēc bauslības tāpat kā Kristus, būdams cilvēks, ja spēku meklējam pie Visspēcīgā. Atbildība par saviem pienākumiem mums nav jāuzveļ citiem un nav arī jāgaida, lai tie mums pateiktu, kas jādara. Mēs nevaram paļauties uz cilvēku padomu. Kungs mūs visos pienākumos pamācīs tikpat labprātīgi, kā Viņš to mācītu kādam citam. Ja mēs nāksim pie Viņa ticībā, tad Viņš mums personīgi atklās savus noslēpumus. Mums bieži degs sirds, kad Viņš nāks, lai ar mums runātu tieši tāpat, kā bija runājis ar Ēnohu. Kad tie, kas noteikti apņemas nedarīt neko tādu, kas varētu Dievam nepatikt, būs nolikuši savus nodomus Viņa priekšā, tie zinās, pa kuru ceļu griezties. Tie saņems nevien gudrību, bet arī spēku. Tiem tiks piešķirts spēks paklausībai un kalpošanai, kā Kristus to apsolījis. Viss, kas tika nodots Kristum - "visas lietas" kritušās cilvēces vajadzību apmierināšanai - bija Viņam uzticētas kā cilvēces galvai un pārstāvim. "Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams." (1. Jāņa 3:22)
Pirms Kristus sevi upurēja cilvēces atpirkšanai, Viņš saviem sekotājiem gribēja piešķirt vislielāko un vispilnīgāko dāvanu, kas tiem pavērtu bezgalīgās žēlastības krājumus. "Es lūgšu Tēvu", Viņš sacīja, "un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums."
Svētais Gars pasaulē bija arī pirms tam. Jau no paša pestīšanas darba iesākuma Viņš darbojās pie cilvēku sirdīm. Bet, kamēr Kristus atradās virs zemes, mācekļi neilgojās pēc cita palīga. Tikai tad, kad Viņš tiem būs atņemts, tie izjutīs vajadzību pēc Svētā Gara, un tad Tas nāks.
Svētais Gars ir Kristus pārstāvis, bet Tas ir atbrīvojies no cilvēciskas personības īpašībām, un tādēļ Viņš ir neatkarīgs. Cilvēciskās dabas kavēts, Kristus personiski nevarēja būt klāt visās vietās. Tas bija mācekļu interesēs, lai Viņš aiziet pie Tēva un virs zemes kā savu pārstāvi sūta Svēto Garu. Tad nevienam vairs nebūs nekādas priekšrocības savas atrašanās vietas vai tiešās saskares dēļ ar Kristu. Ar Svētā Gara starpniecību Pestītājs būs pieejams visiem. Šajā ziņā Viņš saviem sekotājiem būs tuvāks nekā tad, ja nebūtu pacēlies Debesīs.
"Kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs, un Es to mīlēšu un tam parādīšos." Jēzus skaidri apzinājās savu mācekļu nākotni. Viņš redzēja, ka viens no tiem ir aizvests uz ešafotu, cits - pie krusta, cits - trimdā uz vientuļas, klinšainas jūras salas un vēl citi tiek vajāti un sodīti ar nāvi. Tādēļ Viņš tos stiprināja un iedrošināja, apsolot, ka ikvienā pārbaudījumā būs kopā ar tiem. Šis apsolījums nav zudis, tas paliek spēkā. Kungs zina it visu par saviem uzticīgajiem kalpiem, kas Viņa dēļ smok cietumā vai tiek izsūtīti uz vientuļām salām. Viņš tos iepriecina ar savu klātbūtni. Kad ticīgais patiesības dēļ stāv netaisnas tiesas priekšā, viņam blakus stāv Kristus. Visi tam adresētie apvainojumi nāk pār Kristu. Kristus no jauna tiek notiesāts Viņa mācekļa personā. Kad kāds ir ieslodzīts cietumā, Kristus viņa sirdi aplaimo ar savu mīlestību. Kad kāds cieš nāvi Viņa dēļ, Kristus saka: "Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas." (Atkl. 1:18) Dzīvība, kas tiek upurēta Kristus dēļ, ir paglabāta mūžīgai godībai.
Visos laikos un visās vietās, visās bēdās un visās grūtībās, kad viss šķiet tumšs un nākotne nezināma un mēs jūtamies atstāti vieni bez palīga, kā atbilde uz mūsu ticības lūgšanu tiek sūtīts Iepriecinātājs. Apstākļi mūs var šķirt no visiem šīs zemes draugiem, bet nekādi apstākļi, nekāds attālums mūs nevar šķirt no Debesu Iepriecinātāja. Lai arī kur mēs būtu un kurp dotos, Viņš vienmēr ir pie mūsu labās rokas - atbalstot, spēcinot, iedrošinot un uzmundrinot.
Mācekļi joprojām nespēja saprast Kristus vārdu garīgo nozīmi, tādēļ Viņš tos izskaidroja vēlreiz. Viņš sacīja, ka atklāsies tiem ar Svēto Garu. "Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas."* Jūs vairs nesacīsit: "Es nevaru saprast." Jums vairs nebūs jāskatās kā caur neskaidru stiklu. Jūs līdz ar visiem svētajiem spēsit "aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums", un izpratīsit "Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu." (Ef. 3:18,19)
Mācekļiem vajadzēja liecināt par Kristus dzīvi un darbu. Ar viņu lūpām un vārdiem Kristum jāuzrunā ļaudis visā pasaulē. Bet Jēzus pazemojuma, ciešanu un miršanas laikā tiem vēl būs jāizcieš liels pārbaudījums un vilšanās. Lai pēc šī piedzīvojuma viņu vārdi visos sīkumos būtu pareizi, Jēzus apsolīja, ka Iepriecinātājs tiem "atgādinās visu"*, ko Viņš ir sacījis.
"Vēl daudz kas Man jums sakāms," Viņš turpināja, "bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu." Jēzus saviem mācekļiem bija pavēris plašas patiesības atzīšanas tāles. Bet tiem bija grūti Viņa mācības atšķirt no rakstu mācītāju un farizeju tradīcijām un pavēlēm. Viņiem bija mācīts rabīnu uzskatus vērtēt kā Dieva balsi, un tiem aizvien bija vara pār viņu prātu un jūtām. Pasaulīgām idejām un pārejošām lietām joprojām bija vieta viņu domās. Tie nesaprata Kristus valstības garīgo būtību, kaut gan Viņš to tik bieži bija izskaidrojis. Viņi bija apmulsuši. Tie neaptvēra to rakstvietu vērtību, par ko Kristus runāja. Daudzas no Viņa mācībām, šķiet, izskanēja pilnīgi veltīgi. Jēzus redzēja, ka tie nesaprot Viņa vārdu īsto nozīmi, tādēļ līdzcietībā apsolīja, ka Svētais Gars to atgādinās. Turklāt Viņš vēl daudzas lietas bija atstājis nepasacītas, jo mācekļi tās nespēja "panest". Arī tās Gars viņiem nākotnē atklās. Svētajam Garam bija jāasina viņu saprašana, lai tie spētu apspriest un vērtēt Debesu lietas. "Kad nāks Viņš, Patiesības Gars," sacīja Jēzus, "Tas jūs vadīs visā patiesībā."
Iepriecinātājs tiek nosaukts par "Patiesības Garu". Viņa darbs ir apliecināt un uzturēt patiesību. Vispirms Viņš sirdī ienāk kā Patiesības Gars un tad kļūst par Iepriecinātāju. Patiesībā ir ieprieca un miers, bet nepatiesībā un maldos īsts miers un prieks nav atrodami. Tieši ar maldu teorijām un tradīcijām sātans iegūst varu pār prātu. Novirzīdams cilvēkus uz neīstiem standartiem, viņš izkropļo tiem raksturu. Lasot Rakstus, Svētais Gars runā uz cilvēka prātu un iedēsta sirdī patiesību. Tā Viņš atklāj un izdzen no dvēseles maldus. Ar Patiesības Garu, kas darbojas caur Dieva Vārdu, Kristus dara sev paklausīgus izredzētos ļaudis.
Aprakstīdams mācekļiem Svētā Gara darbības sfēru, Jēzus centās tiem iedvest prieku un cerību, kas iedvesmoja Viņa paša sirdi. Viņš priecājās par bagātīgo palīdzību, ko bija nodrošinājis savai draudzei. Svētais Gars bija visaugstākā no visām dāvanām, ko savu ļaužu uzturēšanai Viņš varēja izlūgt no Tēva. Garam bija jānāk kā visu atjaunojošam spēkam, jo bez Tā Kristus upuris būtu veltīgs. Gadsimtu gaitā ļaunuma vara ir nostiprinājusies, un cilvēka padošanās sātaniskajai verdzībai ir kļuvusi pārsteidzoša. Grēku var atvairīt un uzvarēt tikai ar Dievības Trešās Personas spēcīgo līdzdalību, kurai nav jānāk kā pārveidotai enerģijai, bet dievišķā spēka pilnumā. Svētais Gars dara pilnvērtīgu to, ar ko nodrošinājis pasaules Pestītājs. Svētais Gars šķīsta sirdi. Ar Svētā Gara starpniecību ticīgais iegūst dievišķo dabu. Kristus savu Garu deva kā dievišķu spēku, lai ar to varētu uzvarēt visas iedzimtās un iegūtās tieksmes uz ļaunu un piešķirt draudzei savu raksturu.
Par Svēto Garu Jēzus sacīja: "Tas Mani cels godā". Kā Pestītājs nāca pagodināt Dievu, parādot Viņa mīlestību, tā Gars būs tas, kas pagodinās Kristu, atklādams pasaulei Viņa žēlastību. Cilvēkos jātiek atjaunotai Dieva līdzībai. Dieva gods un Kristus gods ir saistīts ar Viņa ļaužu rakstura pilnveidošanos.
"Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu." (Jāņa 16:8) Bez Svētā Gara pastāvīgās klātbūtnes un palīdzības vārda sludināšana nebūs veiksmīga, jo Viņš ir vienīgais sekmīgais dievišķās patiesības Skolotājs. Patiesība pamodinās sirdsapziņu un pārveidos dzīvi tikai tad, kad to sirdī pavadīs Svētais Gars. Cilvēks var gan pasludināt Dieva Vārdu burtiski, var smalki zināt visas tā pavēles un apsolījumus, bet, ja to neapgaismos Svētais Gars, tad neviena dvēsele nekritīs uz Klints un netiks satriekta. Ne izglītība, ne priekšrocības, lai arī cik lielas tās būtu, bez Dieva Gara līdzdarbības nevienu cilvēku nespēs padarīt par gaismas kanālu. Evaņģēlija sēklas sēšana nedos panākumus, ja to neatdzīvinās Debesu rasa. Pirms tika sarakstīta kāda Jaunās Derības grāmata, pirms tika izteikta kaut viena evaņģēliska svētruna pēc Kristus pacelšanās Debesīs, pār lūdzošajiem mācekļiem nonāca Svētais Gars. Un pēc tam viņu ienaidnieki varēja liecināt: "Jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi." (Ap. d. 5:28)