Lūk. 22:7-18,24; Jāņa 13:1-17
[642] Kāda nama augšistabā Jeruzālemē Kristus sēdēja pie galda kopā ar saviem mācekļiem. Viņi bija sapulcējušies svinēt Pasā svētkus, jo Pestītājs tos vēlējās pavadīt klusu, tikai kopā ar mācekļiem. Viņš zināja, ka ir pienākusi liktenīgā stunda. Jēzus pats bija īstais Upura Jērs, un tajā dienā, kad tauta ēdīs Pasā jēru, Viņš tiks upurēts. Viņš jau tukšoja dusmības kausu, un drīz Viņam būs jāsaņem beidzamo ciešanu kristība. Bet Kristum vēl atlika dažas klusas stundas, un tās Viņš vēlējās veltīt saviem mīļotajiem mācekļiem.
Visa Jēzus dzīve bija nesavtīga kalpošana. Ne lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu (Mat. 20:28) - tāda bija ikviena Viņa veiktā darba mācība. Bet mācekļi to vēl nebija sapratuši, tādēļ pēdējo Pasā svētku Vakarēdiena laikā Jēzus šo patiesību atkārtoja ar tādu ilustrāciju, kas viņu prātā un sirdī palika uz visiem laikiem.
Jēzus un mācekļu kopā pavadītie pārrunu brīži viņiem parasti sagādāja prieku, un visi tos vērtēja ļoti augstu. Sevišķi nozīmīgi bija Pasā svētku mielasti, bet šoreiz Jēzus izskatījās noraizējies. Viņš bija nomākts, un Viņa seju sedza ēna. Kad Kristus satikās ar mācekļiem augšistabā, tie ievēroja, ka Viņu kaut kas smagi nospiež, un, lai gan tie nezināja iemeslu, tie tomēr izturējās līdzjūtīgi.
Kad visi sapulcējās ap galdu, Jēzus aizkustinoši skumjā balsī sacīja: " "Es esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, iekams tas piepildīsies Dieva valstībā." Un, kausu ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un daliet to savā starpā! Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams Dieva valstība būs nākusi." "
Kristus zināja, ka tagad ir pienācis laiks aiziet no pasaules pie Tēva, tomēr, mīlot savējos, kas bija pasaulē, Viņš tos mīlēja līdz galam. Tagad Viņš stāvēja krusta ēnā, un Viņa sirdi plosīja sāpes. Jēzus zināja, ka Viņa nodošanas stundā visi Viņu atstās. Pestītājs zināja, cik nepateicīgi un nežēlīgi ir tie, kurus Viņš nācis glābt. Viņš apzinājās pienestā upura lielumu, kā arī to, cik daudzi to pieņems. Visu to apzinoties, Viņš dabiskbūtu varējis ļauties domām par savu pazemojumu un ciešanām. Taču Viņš raudzījās uz divpadsmit mācekļiem, kas bija kopā ar Viņu, bet kuri tad, kad beigsies Viņa paša ciešanas, sāpes un pazemojums, tiks atstāti, lai cīnītos pasaulē. Domas par ciešanām vienmēr bija saistītas ar mācekļiem. Pestītājs nedomāja par sevi. Galvenais, par ko Viņš rūpējās, bija mācekļi.
Pavadot pēdējo vakaru kopā ar mācekļiem, Jēzum bija vēl daudz kas tiem sakāms. Ja tie būtu gatavi uzņemt visu, ko Viņš vēlējās teikt, tad spētu izsargāties no lielām sirdssāpēm, vilšanās un neticības. Bet Jēzus redzēja, ka tie vēl nespēja to visu izturēt. Skatoties šo cilvēku sejās, brīdinājuma un mierinājuma vārdi sastinga uz Viņa lūpām. Dažus mirkļus valdīja klusums. Mācekļi nebija labā noskaņojumā. Līdzjūtība un sirsnība, ko pamodināja Jēzus skumjas, likās izgaistam. Sāpju smeldzi saturošie vārdi, kas vēstīja par Viņa ciešanām, bija atstājuši visai mazu iespaidu. Skatieni, ar kādiem tie cits citu uzlūkoja, liecināja par greizsirdību un strīdiem.
"Tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais." Turpinādamās arī Kristus klātbūtnē, šīs ķildas Viņu apbēdināja un sāpināja. Mācekļi arvien stipri turējās pie savas iemīļotās idejas, ka Kristus sagrābs varu un ieņems vietu uz Dāvida troņa. Sirds dziļumos katrs visaugstāko vietu šajā valstībā joprojām gribēja iegūt tikai sev. Sevi un citus mācekļi vērtēja pēc cilvēciskas mērauklas, tādēļ pirmajā vietā tie katrs lika sevi, nevis savus brāļus. Jēkaba un Jāņa lūgums sēdēt Kristus tronim pa labi un pa kreisi bija izraisījis pārējo mācekļu sašutumu. Tas, ka šie divi brāļi uzdrošinājās pieprasīt visaugstākās vietas, tik ļoti uztrauca pārējos desmit, ka draudēja atsvešināšanās. Viņi domāja, ka par tiem spriež nepareizi un neviens nenovērtē viņu uzticību un spējas. Visdusmīgākais uz Jēkabu un Jāni bija Jūda.
Ieejot vakarēdienam paredzētajā telpā, mācekļu sirdis bija ļaunu jūtu pilnas. Jūda spiedās Kristum tuvāk no kreisās puses, Jānis bija labajā pusē. Ja varēja būt kāda augstāka vieta, tad Jūda to bija apņēmies iegūt sev, un šī vieta, domājams, bija blakus Kristum. Bet Jūda bija nodevējs.
Bija arī kāds cits strīda iemesls. Svētkos bija ierasts, ka kalps nomazgā kājas visiem viesiem, un šādai kalpošanai nepieciešamais jau bija sagatavots. Krūka, bļoda un priekšauts atradās savā vietā, bet nebija neviena kalpa, un kādam no mācekļiem šī loma būtu jauzņemas. Bet, ļaujoties aizvainotajam lepnumam, katrs no tiem bija apņēmies šo kalpa darbu nedarīt. Visi pauda stoisku vienaldzību, izlikdamies, ka neapzinās to, ka tiem būtu veicams kāds pienākums. Klusēdami tie atteicās pazemoties.
Kā gan lai Kristus šīs nabaga dvēseles aizved tur, kur sātans pār tām nevarētu gūt drošu uzvaru? Kā lai Viņš parāda, ka ar vārdiem vien apliecinātā piederība mācekļiem viņus vēl par tādiem nedara, nedz nodrošina tiem vietu Viņa valstībā? Kā lai atklāj, ka tikai mīlestībā veikta kalpošana un patiesa pazemība ir tā, kas cilvēku dara lielu? Kā lai Viņš šo cilvēku sirdīs aizdedz mīlestību un paskaidro to, ko tik ļoti vēlējās tiem teikt?
Mācekļi pat nepakustējās, lai cits citam kalpotu. Jēzus brīdi gaidīja, lai redzētu, ko tie darīs. Tad Viņš, dievišķais Mācītājs, pats cēlās no galda. Novilcis savas virsdrēbes, lai netiktu traucētas kustības, Viņš paņēma priekšautu un apsēja to sev. Pārsteigti un ieinteresēti mācekļi noskatījās un klusēdami gaidīja, lai redzētu, kas sekos tālāk. Pēc tam Jēzus ielēja traukā ūdeni un sāka mācekļiem mazgāt kājas, tās nožāvējot ar priekšautu, ko bija apsējis. Šis darbs atvēra mācekļu acis. Viņu sirdis pildījās ar rūgta kauna un pazemojuma jūtām. Tie saprata vārdos neizteikto pārmetumu un sevi ieraudzīja pavisam citādā gaismā.
Tā Kristus mācekļiem atklāja savu mīlestību. Viņu patmīlīgais gars Jēzu ļoti apbēdināja, bet Viņš neuzsāka ar tiem pārrunas par radušos grūto stāvokli. Viņš parādīja priekšzīmi, ko tie nemūžam vairs nespēja aizmirst. Viņa mīlestība pret tiem nebija tik viegli aizbiedējama vai izdzēšama. Jēzus zināja, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis. Viņš skaidri apzinājās savu dievišķo izcelsmi, bet nolika Ķēniņa kroni, novilka Ķēniņa apģērbu un ieņēma kalpa vietu. Apjozties kā kalpam un izpildīt kalpa pienākumu - tas bija viens no pēdējiem darbiem Jēzus zemes dzīvē.
Pirms Pasā svētkiem Jūda jau otrreiz bija ticies ar priesteriem un rakstu mācītājiem un noslēdzis līgumu par Jēzus nodošanu viņu rokās. Tomēr vēlāk tas atkal pievienojās mācekļiem, it kā neko ļaunu neapzinātos, un interesējās par gatavošanos svētkiem. Mācekļi par Jūdas nodomiem neko nezināja. Vienīgi Jēzus lasīja viņa noslēpumu, tomēr to neatmaskoja. Jēzus ļoti ilgojās glābt viņa dvēseli. Jūdas dēļ Viņš nesa tikpat smagu nastu kā par Jeruzālemi, kad apraudāja bojāejai nolemto pilsētu. Viņa sirds līdzjūtībā sauca: kā gan Es varu no tevis atteikties? Jūda juta šīs mīlestības lielo pievilkšanas spēku. Kad Pestītāja rokas mazgāja un slaucīja šīs netīrās kājas, Jūdas sirds notrīsēja aiz pamudinājuma tūlīt, uz vietas izsūdzēt savus grēkus. Bet viņš negribēja pazemoties. Viņš apcietināja savu sirdi pret nožēlu, un uz mirkli pārtrauktie vecie impulsi atkal guva virsroku. Tagad Jūda jutās aizvainots par to, ka Kristus mazgā kājas saviem mācekļiem. Viņš domāja - ja jau Jēzus pats sevi tā pazemo, tad Viņš nevar būt Israēla Ķēniņš. Visas cerības uz pasaules godu laicīgā valstī šķita iznīcinātas. Jūda bija pārliecināts, ka, sekojot Jēzum, nekas nav iegūstams. Redzot Kristu, pēc Jūdas domām, sevi tā pazemojam, māceklis vēl stingrāk apņēmās no Viņa atteikties, savu nodomu motivējot ar to, ka ir piekrāpts. Tagad viņš nokļuva dēmonu varā un nolēma līdz galam paveikt darbu, kuru bija apņēmies izdarīt, - nodot savu Kungu.
Izvēlēdamies vietu pie galda, Jūda bija centies apsēsties pirmais, un Kristus kā kalps viņam pirmajam arī kalpoja. Jānis, pret kuru Jūda juta tik daudz rūgtuma, tika apkalpots pēdējais. Tomēr Jānis to neuztvēra kā pārmetumu vai necieņu. Vērodami Kristus rīcību, mācekļi bija ļoti aizkustināti. Kad pienāca Pētera kārta, tas pārsteigts izsaucās: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Kristus pazemošanās salauza viņa sirdi. To pārņēma kauns, domājot, ka neviens no mācekļiem nav uzņēmies šo darbu. "Ko Es daru," sacīja Jēzus, "to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris nespēja skatīties, kā viņa Kungs, kuram tas ticēja kā Dieva Dēlam, izpilda kalpa darbu. Visa viņa būtne sacēlās pret šādu pazemošanos. Viņš nesaprata, ka tieši ar tādu nodomu Kristus bija nācis pasaulē, tādēļ sevišķi uzsvērti izsaucās: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!"
Kristus Pēterim svinīgi atbildēja: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Pakalpojums, no kura Pēteris atsacījās, bija simbols kādai nozīmīgākai šķīstīšanai. Kristus nāca pasaulē, lai cilvēku sirdis attīrītu no grēka traipiem. Neļaudams Kristum mazgāt viņa kājas, Pēteris atteicās no dvēseles šķīstīšanas, ko simbolizēja šis rituāls. Viņš tiešām atteicās no sava Kunga. Kungam tas nav pazemojums, ja atļaujam Viņam sevi šķīstīt. Visīstākā pazemība no mūsu puses būs tā, ja ar pateicīgu sirdi pieņemsim katru mūsu labā veikto darbu un ar vislielāko nopietnību kalposim Kristum.
Izdzirdis vārdus: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis," Pēteris atteicās no sava lepnuma un paša gribas. Viņš nevarēja izturēt domu par šķiršanos no Kristus, jo tā viņam būtu nāve. "Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Bet Jēzus uz to atbildēja: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs."