Mat. 24; Marka 13; Lūk. 21:5-38
[627] Priesteru un rakstu mācītāju sirdis pildīja ar šausmām Kristus vārdi: "Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā". (Mat. 23:38) Tie gan centās izlikties vienaldzīgi, bet atkal un atkal viņu prātus nodarbināja domas par šo vārdu svarīgumu un nozīmi. Likās, ka tos biedēja neredzamas briesmas. Vai tas varētu būt, ka krāšņais templis - visas tautas gods un lepnums - drīz kļūs par drupu kaudzi? Nelaimes priekšnojauta bija skārusi arī mācekļus, tāpēc tie noraizējušies gaidīja kādu paskaidrojumu no Jēzus. Iznākot reizē ar Viņu no dievnama, tie Kristus uzmanību pievērsa šīs celtnes stiprumam un skaistumam. Dievnama akmeņi bija no vislabākā marmora, pilnīgi balti un daži no tiem - neiedomājami lieli. Daļa mūra jau bija izturējusi Nebukadnēcara armijas aplenkumu. Teicami uzmūrēts, tas izskatījās kā viens vesels akmeņlauztuvēs izlauzts akmens. Mācekļi nevarēja saprast, kā šīs varenās sienas varētu sagraut.
Kad Kristus uzmanība tika pievērsta dievnama krāšņumam, kādas gan bija šīs vārdos neizteiktās domas, kas aizkustināja ļaužu atraidīto Cilvēku! Skats Viņa priekšā tiešām bija brīnišķīgs, bet Jēzus noskumis it kā sacīja: "Es visu to redzu. Celtne ir brīnišķīga. Jūs rādāt uz šīm sienām kā uz nesagraujamām. Bet uzklausiet Manus vārdus: "Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs."
Šos vārdus Kristus izteica liela ļaužu pulka klātbūtnē, bet, kad Viņš viens sēdēja Eļļas kalnā, pienāca Pēteris, Jānis, Jēkabs un Andrejs. "Saki mums," tie vaicāja, "kad šīs lietas notiks un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?" Jēzus mācekļiem neatbildēja, šķirdams Jeruzālemes izpostīšanu no savas atnākšanas lielās dienas. Viņš šo abu notikumu aprakstu apvienoja. Ja Kungs mācekļiem nākotnes notikumus būtu atklājis tā, kā Viņš pats tos redzēja, tie nebūtu izturējuši šo skatu. Žēlastībā pret tiem Viņš it kā apvienoja stāstījumu par abām lielajām krīzēm, dodams mācekļiem iespēju pašiem noskaidrot īsto nozīmi. Kad Kristus runāja par Jeruzālemes izpostīšanu, Viņa pravietiskie vārdi sniedzās tālāk par šo notikumu līdz pat briesmīgajām uguns liesmām tajā dienā, kad Kungs celsies no savas vietas sodīt pasauli par tās grēkiem, kad zeme vairs neapslēps asinis un neapsegs savus nokautos. Visa šī saruna nenotika tikai mācekļu dēļ vien, bet arī to dēļ, kas dzīvos šīs pasaules vēstures beigu cēlienā.
Pievērsdamies mācekļiem, Kristus sacīja: "Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ! Jo tad daudzi nāks Manā vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un tie pievils daudzus." Parādīsies daudz viltus mesiju, teikdami, ka dara brīnumus, un pasludinādami, ka pienācis jūdu nācijas atbrīvošanas laiks. Tie daudzus pievils. Kristus vārdi piepildījās. Kopš Viņa nāves līdz Jeruzālemes aplenkšanai parādījās daudz viltus mesiju. Bet šis brīdinājums ir dots arī mums, kas dzīvojam pasaulē šinī laikā. Tā pati krāpšana, kas notika pirms Jeruzālemes izpostīšanas, ir notikusi visos laikos un tā vēl atkārtosies.
"Bet jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā, nebīstieties, jo tam jānotiek; bet tas vēl nav gals." Pirms Jeruzālemes izpostīšanas cilvēki cīnījās par varu. Noslepkavoja imperatorus. Nogalināja tos, kuri, pēc viņu domām, atradās tuvu tronim. Notika kari, un skanēja valodas par kariem. "Tam jānotiek," sacīja Kristus, "bet tas vēl nav gals [jūdu tautai kā nācijai]", "jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīces dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums." Kristus sacīja, ka, redzēdami šīs zīmes, rabīni pasludinās, ka tas ir sods tautām, kas turējušas verdzībā Viņa izredzētos ļaudis. Tie sludinās, ka tās ir Mesijas atnākšanas zīmes. Neļaujieties pievilties! Tas ir Viņa sodības iesākums. Tauta ir raudzījusies tikai uz sevi. Tā nav nožēlojusi un atgriezusies, lai tiktu dziedināta. Zīmes, kuras tie attēlo kā priekšvēstnešus savai atbrīvošanai no verdzības, ir viņu bojāejas zīmes.
"Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana vārda dēļ. Un tad daudzi apgrēcināsies un cits citu nodos, un viens otru nīdīs." Kristieši to visu ir piedzīvojuši. Tēvi un mātes nodeva savus bērnus. Bērni nodeva vecākus. Draugi nodeva tiesai savus draugus. Vajātāji īstenoja savus nodomus, nonāvējot Stefanu, Jēkabu un citus kristiešus.
Ar savu kalpu starpniecību Dievs deva jūdu tautai pēdējo izdevību atgriezties. Viņš sevi atklāja ar lieciniekiem, kad viņi tika apcietināti, tiesāti un atradās ieslodzījumā. Tomēr viņu tiesneši tiem pasludināja nāves spriedumu. Pasaule nebija šo cilvēku vērta, un, nonāvēdami tos, jūdi no jauna sita krustā Dieva Dēlu. Tas atkārtosies. Varas iestādes izdos likumus, lai ierobežotu reliģisko brīvību. Tās piesavināsies tiesības, kas pieder vienīgi Dievam. Tās iedomāsies, ka var apspiest sirdsapziņu, pār kuru vajadzētu valdīt tikai Dievam. Jau tagad tam tiek likti pamati, un šo darbu tās turpinās tik ilgi, līdz aizsniegs robežu, kuru vairs nespēs pāriet. Dievs iejauksies savu uzticīgo, baušļus ievērojošo ļaužu dēļ.
Katrā vajāšanu reizē šo notikumu liecinieki izšķiras par vai pret Kristu. Tie, kas izrāda līdzjūtību netaisni notiesātajiem, ar to apliecina savu nostāšanos Kristus pusē. Citi jūtas aizskarti, tāpēc ka patiesības principi asi nosoda viņu rīcību. Daudzi klūp un krīt, atkāpdamies no ticības, kuru kādreiz aizstāvēja. Tie, kas pārbaudījumu brīdī atkāpjas, lai pasargātu sevi, sniedz nepatiesas liecības un var nodot savus brāļus. Kristus mūs ir brīdinājis, lai mēs nebrīnītos par nežēlīgo un cietsirdīgo rīcību, kas raksturīga ļaudīm, kuri noraida gaismu.
Jēzus saviem mācekļiem deva zīmi par gaidāmo Jeruzālemes bojāeju, un Viņš arī sniedza padomu, kā izglābties: "Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā. Jo tās ir atriebšanas dienas, lai piepildās viss, kas ir rakstīts." Šo brīdinājumu vajadzēja ievērot četrdesmit gadus vēlāk, kad notika Jeruzālemes izpostīšana. Kristieši brīdinājumam paklausīja un, pilsētai krītot, neviens no viņiem neaizgāja bojā.
"Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai svētajā dienā," sacīja Kristus. Tas, kurš reiz sabatu iecēla, neatmeta to un nepienagloja pie krusta. Ar Viņa nāvi sabats nezaudēja savu likumīgo spēku. Četrdesmit gadus pēc krustā sišanas to joprojām vajadzēja turēt svētu. Četrdesmit gadus mācekļiem vajadzēja lūgt, lai viņu bēgšana nenotiek sabatā.
No Jeruzālemes izpostīšanas ainām Kristus ātri pievērsās lielākam notikumam, pēdējam loceklim šīs pasaules vēstures ķēdē -Dieva Dēla nākšanai spēkā un godībā. Starp šiem diviem notikumiem Kristus skatienam pretī vērās garie tumsas gadsimti, kas Viņa draudzei iezīmēti ar asinīm, asarām un mokām. Šīs ainas Viņa mācekļi tobrīd nespēja izturēt, tādēļ Jēzus tās tikai īsi pieminēja. "Tad būs tādas lielas bēdas," Viņš sacīja, "kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas." Vairāk nekā tūkstoš gadus pār Kristus sekotājiem vajadzēja nākt tādām vajāšanām, kādas pasaule vēl nekad nebija piedzīvojusi. Miljoniem Viņa uzticīgo liecinieku tika nonāvēti. Ja Dievs savu roku nebūtu izstiepis, lai pasargātu savus ļaudis, bojā aizietu visi. "Bet izredzēto dēļ," Viņš sacīja, "šīs dienas tiks saīsinātas."
Tad ar nepārprotamiem vārdiem Kungs runāja par savu otro nākšanu un brīdināja par briesmām, kas gaidāmas pirms Viņa ierašanās. "Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus vai tur, tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, ir izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, Viņš ir tuksnesī, tad neizejiet ārā; redzi, Viņš ir kambarī, tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." (Mat. 24:23-27) Kā vienu no Jeruzālemes bojāejas zīmēm Kristus bija minējis šo: "Daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils." Viltus pravieši cēlās, pievildami tautu un izvezdami lielus pulkus tuksnesī. Brīnumdari un burvji, kas apgalvoja, ka viņiem piemīt sevišķs spēks, aizveda ļaudis sev līdzi kalnu vientulībā. Bet šis pravietojums attiecas arī uz pēdējām dienām. Tā ir arī Kristus otrās atnākšanas laika zīme. Tieši tagad viltus kristi un viltus pravieši rāda zīmes un brīnumus, lai maldinātu Viņa mācekļus. Vai mēs nedzirdam saucienu: "Redzi, Viņš ir tuksnesī!" Vai tūkstoši nav gājuši tuksnesī cerībā atrast Kristu? Vai no tūkstošiem sanāksmju, kurās cilvēki apgalvo, ka viņi uztur sakarus ar mirušo gariem, nav dzirdams sauciens: "Redzi, Viņš ir kambaros!" Spiritisti izvirza tieši šo apgalvojumu. Bet ko saka Kristus? "Neticiet! Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana."
Pestītājs ir devis savas atnākšanas laika zīmes, vēl vairāk, Viņš ir noteicis laiku, kad jāparādās pirmajai no šīm zīmēm. "Bet tūdaļ pēc šī laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos savu spīdumu, zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi kustēsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Dieva Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram."
Kristus darīja zināmu, ka lielo pāvestības vajāšanu beigās saule aptumšosies un mēness nedos savu gaismu. Pēc tam no debesīm kritīs zvaigznes. Viņš turpināja: "Mācieties līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt. Tā arīdzan jūs, kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu priekš durvīm."