"Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudrus un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā, un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru." Vēl tiks notiesāti un nonāvēti Stefans, Jēkabs, kā arī daudzi citi pravieši un gudri vīri, kas pilni ticības un Svētā Gara. Roku pret Debesīm pacēlis un dievišķas gaismas apņemts, Kristus uz ļaudīm runāja kā Tiesnesis. Viņa balss, kas tik bieži bija skanējusi lēnprātīgi un aicinoši, tagad bija pārmetoša un nosodoša. Klausītāji nodrebēja. Viņa vārdu un skatiena radītais iespaids bija neizdzēšams.
Kristus nepatika bija vērsta pret liekulību un rupjajiem grēkiem, ar ko cilvēki izpostīja paši savas dvēseles, maldināja citus un apkaunoja Dievu. Maz ticamajos un maldinošajos priesteru un rakstu mācītāju prātojumos Viņš saskatīja sātanisko spēku darbību. Norādams grēku, Kristus runāja asi un nesaudzīgi, tomēr Viņa vārdos nebija jūtama atriebība. Viņš dega svētās dusmās pret tumsības lielkungu, bet nebija aizkaitināts. Arī kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar Dievu un kuram piemīt sirsnīga mīlestība un žēlastība, jutīs nepatiku pret grēku, bet nealks nonievāt tos, kas nievā viņu. Pat sastopoties ar tiem, kurus ļaunie spēki skubina atbalstīt nepatiesību, viņš saglabās mieru un pašsavaldīšanos.
Dieva Dēla sejā iezīmējās dievišķs žēlums, kad Viņš ilgi skatījās uz dievnamu un tad uz saviem klausītājiem. Dziļu sirdssāpju un rūgtu asaru apslāpētā balsī Viņš izsaucās: "Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." Tās bija šķiršanās mokas. Kristus asarās slēpās paša Dieva sirds. Tās bija Dieva pacietīgās mīlestības neizprotamās atvadas.
Kā farizeji, tā arī saduķeji bija apklusināti. Jēzus sasauca kopā savus mācekļus un gatavojās atstāt dievnamu; ne kā pretinieku uzvarēts vai piespiests aiziet, bet kā Tāds, kura darbs ir padarīts. Viņš aizgāja no cīņas kā uzvarētājs.
Daudzas sirdis rūpīgi saglabāja patiesības dārgumus, ko tajā notikumiem bagātajā dienā izteica Kristus lūpas. Tur dzima jaunas domas, bija pamodināti jauni centieni, sākās jauna vēsture. Pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās šie ļaudis stājās ierindā, lai izpildītu savu dievišķo uzdevumu ar darba lielumam atbilstošu gudrību un dedzību. Tie nesa vēsti, kas aicināja cilvēku sirdis, kliedēdama vecos māņus, kas tik ilgi bija kropļojuši dzīvi tūkstošiem ļaužu. Viņu liecības priekšā cilvēku teorijas un lozoja kļuva par tukšiem izdomājumiem. Pestītāja vārdi atstāja varenu iespaidu uz pārsteigto un bijības pārņemto ļaužu pūli Jeruzālemes dievnamā.
Bet Israēls kā tauta jau bija šķīries no Dieva. Eļļas koka īstie zari bija nolauzti. Pēdējo reizi raudzīdamies dievnama iekšpusē, Jēzus svinīgi un skumji sacīja: "Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: Jūs Mani no šī laika neredzēsit, iekams jūs sacīsit: Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" Līdz šim Viņš dievnamu bija saucis par sava Tēva namu, bet nu, Dieva Dēlam izejot no šiem mūriem, arī Dieva klātbūtne uz visiem laikiem tika atņemta no Viņa godam celtā nama. Turpmāk tā ceremonijas būs bez nozīmes, bet upuru pienešana kļūs par izsmieklu.