Tas, ka Jāzeps un Marija Jēzu uzskatīja par savu bērnu, bija dabiski. Viņš ik dienas bija pie tiem, un Viņa dzīve daudzējādā ziņā līdzinājās citu bērnu dzīvei, tādēļ tiem bija grūti saprast, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tiem draudēja briesmas nenovērtēt piešķirtās svētības - dzīvot pasaules Pestītāja klātbūtnē. Šķiršanās izraisītās bēdas un Jēzus izsacītais laipnais pārmetums tiem atgādināja viņu uzdevuma svētumu.
Atbildot mātei, Jēzus pirmo reizi parādīja izpratni par savām attiecībām ar Dievu. Pirms Viņa dzimšanas eņģelis Marijai bija sacījis: "Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi." (Lūk. 1:32,33) Šos vārdus Marija paglabāja savā sirdī, bet tomēr neizprata Jēzus misiju, kaut arī ticēja, ka viņas dēls būs Israēla Mesija. Arī tagad viņa nesaprata Jēzus vārdus, vienīgi apzinājās, ka Viņš noliedz radniecību ar Jāzepu un pasludina sevi par Dieva Dēlu.
Jēzus neignorēja savas attiecības ar šīs zemes vecākiem. No Jeruzālemes Viņš atgriezās kopā ar tiem un palīdzēja viņu ikdienas darbos. Savas misijas noslēpumu Viņš paturēja sirdī, padevīgi gaidīdams nolikto laiku, lai uzsāktu atklātu darbību. Vēl astoņpadsmit gadus pēc tam, kad Jēzus bija atzinis sevi par Dieva Dēlu, Viņš tāpat saglabāja savas saistības ar ģimenes pavardu Nācaretē un pildīja dēla, brāļa, drauga un pilsoņa pienākumus.
Kad dievnamā Jēzum atklājās Viņa misija, Viņš mēģināja izvairīties no ļaužu drūzmas. Mājās no Jeruzālemes Viņš centās atgriezties pēc iespējas klusāk, kopā ar tiem, kas zināja Viņa dzīves noslēpumu. Ar Pasā svētku dievkalpojumu Dievs vēlējās savu tautu atraut no laicīgajām rūpēm un atgādināt tai savus brīnumdarbus, izvedot no Ēģiptes zemes. Viņš gribēja, lai tā šajos notikumos saskatītu apsolījumu atbrīvošanai no grēka. Kā nokautā jēra asinis aizsargāja israēliešu mājokļus, tā Kristus asinīm vajadzēja glābt viņu dvēseles. Bet Kristus tos varēja izglābt vienīgi tad, ja tie ticībā Viņa dzīvību pieņemtu par savējo. Simboliskajam dievkalpojumam vērtība bija tikai tad, ja tas dievlūdzējus vadīja pie Kristus kā pie viņu personīgā Pestītāja. Dievs gribēja, lai tie ar lūgšanām un pārdomām pētītu jautājumu par Kristus misiju. Bet, ļaužu pulkiem atgriežoties no Jeruzālemes, viņu prātus pārāk bieži aizņēma ceļošanas satraukums un draugu sastapšanās, un dievkalpojumi, kuros tie bija piedalījušies, tika aizmirsti. Pestītāju tāda sabiedrība nevaldzināja.
Tā kā Jāzepam un Marijai no Jeruzālemes bija jāatgriežas mājās ar Jēzu vien, tad Viņš cerēja vecāku domas novirzīt uz pravietojumiem par ciešanām pakļauto Pestītāju. Tāpat kā Golgātas kalnā, cenšoties atvieglināt savas mātes bēdas, Viņš par to domāja arī tagad. Marijai būs lemts redzēt Viņa nāves mokas, tāpēc Jēzus vēlējās, lai tā saprastu Viņa sūtību un spētu izturēt tad, kad "zobens spiedīsies cauri dvēselei". Kā Jēzus tagad bija šķirts no mātes, un viņa trīs dienas ar sāpēm dēlu bija meklējusi, tā arī tad, kad Viņš tiks upurēts par pasaules grēkiem, Viņš trīs dienas būs pazudis. Atkal mātes bēdas pārvērtīsies priekā, kad Viņš uzcelsies no kapa. Bet cik daudz vieglāk viņa pārciestu sāpes par Jēzus nāvi, ja būtu sapratusi Rakstu vietas, kurām Viņš tagad centās pievērst mātes domas!
Ja Jāzeps un Marija ar visu sirdi pārdomās un lūgšanās būtu kavējušies pie Dieva, viņi saprastu sava uzdevuma svētumu un neizlaistu Jēzu no acīm. Tie Pestītāju pazaudēja vienas dienas nolaidības dēļ, bet, lai Viņu atrastu, vajadzēja trīs dienu baiļpilnu meklēšanu. Tā tas ir arī ar mums. Ar tukšu pļāpāšanu, aprunāšanām un lūgšanu brīžu neievērošanu mēs vienā dienā varam pazaudēt Pestītāja klātbūtni, un tas var prasīt daudz dienu sāpju pilnu meklēšanu, lai Viņu atkal atrastu un atgūtu pazaudēto mieru.
Visās mūsu savstarpējās attiecībās jāņem vērā, lai mēs neaizmirstu Jēzu un neaizietu nepamanījuši, ka Viņš nav ar mums. Kad tā nododamies laicīgām lietām, ka mums vairs neatliek laika domām par Viņu, kurā koncentrēta mūsu mūžīgās dzīvības cerība, mēs šķiramies no Jēzus un Debesu eņģeļiem. Šīs svētās būtnes nevar palikt tur, kur cilvēki neilgojas pēc Pestītāja klātbūtnes un Viņa prombūtne paliek nepamanīta. Lūk, kāpēc tos, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tik bieži pārņem mazdūšība!
Daudzi apmeklē garīgas sapulces, kur Dieva Vārds tos atspirdzina un iepriecina, bet viņi zaudē svētības, pametot novārtā pārdomas, modrību un lūgšanas, un tad jūt vēl lielāku atstātību nekā pirms tam. Tos bieži pārņem jūtas, ka Dievs ir rīkojies pārāk bargi. Tie neredz, ka kļūda ir viņos pašos. Atšķirdamies no Jēzus, viņi sevi ir izslēguši no Pestītāja klātbūtnes gaismas.
Būtu labi, ja mēs katru dienu kādu stundu pavadītu, pārdomājot Kristus dzīvi. Mums to vajadzētu aplūkot posmu pa posmam, ļaujot iztēlei uztvert katru ainu, sevišķi Viņa dzīves pēdējās dienās. Kad mēs tā kavēsimies pie Viņa lielā, par mums pienestā upura, mūsu paļāvība kļūs stiprāka, no jauna iekvēlosies mīlestība, un mēs vairāk tiksim piepildīti ar Viņa Garu. Lai iegūtu pestīšanu, mums krusta pakājē jāapgūst grēku nožēlas un pazemošanās mācība.
Kad mēs sanākam kopā, tad varam kļūt viens otram par svētību. Ja piederam Kristum, vistuvāk sirdij mums būs domas par Viņu. Mums patiks par Viņu runāt. Kad mēs cits citam stāstīsim par Viņa mīlestību, dievišķa ietekme darīs maigākas mūsu sirdis. Uzlūkojot Viņa rakstura skaistumu, mēs tapsim "pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu." (2. Kor. 3:18)