Jēzus par trūcīgo atraitni teica, ka viņa "vairāk ir iemetusi nekā visi". Bagātie deva no savas pārpilnības, turklāt daudzi tikai tādēļ, lai ļaudis tos ievērotu un godātu. Viņu lielie dāvinājumi neatņēma tiem ērtības, pat ne greznību; tie neprasīja nekādu upuri un vērtībā nebija salīdzināmi ar atraitnes artavu.
Mūsu rīcības raksturu nosaka tās vadmotīvi, parādot to vai nu kā nekrietnu, vai morāli augsti vērtējamu. Ne lielās dāvanas, ko redz un slavē ikviens, Dievs uzskata par visvērtīgākajām. Ar prieku izpildīti mazi pienākumi, nelieli ziedojumi, kas nav domāti izrādīšanai un cilvēku acīm var likties bezvērtīgi, Dieva skatījumā bieži tiek vērtēti visaugstāk. Ticības un mīlestības pilna sirds Dievam ir vērtīgāka par visdārgāko dāvanu. Nabaga atraitne deva no savas iztikas, lai darītu to mazumiņu, ko spēja. Viņa atteicās no uztura, lai nodotu divas artavas lietai, ko mīlēja. Viņa to darīja ticībā, paļaudamās, ka Debesu Tēvs nepametīs neievērotu viņas lielo vajadzību. Tieši šis nesavtīgais gars un bērnišķā ticība ieguva Pestītāja atzinību.
Trūcīgo vidū ir daudzi, kas ilgojas pateikties Dievam par Viņa žēlastību un patiesību. Tie ļoti ilgojas būt kopā ar saviem pārtikušajiem brāļiem, atbalstot Dieva darbu. Šīs dvēseles nedrīkst noraidīt. Ļaujiet tām savas artavas noguldīt Debesu bankā! Ja tās tiek dotas no mīlestības pilnas sirds pret Dievu, tad šīs šķietami niecīgās summas kļūst par ievērojamām dāvanām, nenovērtējami lieliem ziedojumiem, kurus Dievs ar labpatiku uzlūko un svētī.
Kad Jēzus par atraitni teica, ka tā "vairāk ir iemetusi nekā visi", Viņa vārdi bija patiesi ne tikai attiecībā uz rīcības motīviem, bet arī uz pienestās dāvanas rezultātiem. Šīs "divas artavas, tas ir, viens kvadrants," Dieva mantnīcā ir ienesušas daudz vairāk naudas nekā bagātie jūdi. Mazās dāvanas ietekme ir līdzinājusies straumei, kas, sīka un niecīga sākumā, tecēdama cauri gadsimtiem, izvērsusies platumā un dziļumā. Tūkstoš veidos tā ir veicinājusi trūcīgo atbalstīšanu un Evaņģēlija izplatīšanu. Viņas pašuzupurēšanās piemērs ir ietekmējis un ierosinājis neskaitāmas sirdis visās zemēs un katrā laikmetā. Tas ir aicinājis bagātos un nabadzīgos, un viņu ziedojumi, savukārt, ir palielinājuši atraitnes dāvanas vērtību. Dieva svētība, kas pavadīja atraitnes artavu, ir darījusi to par varenu ienākuma avotu. Tā tas ir ar katru pienesto dāvanu un ar katru darbu, ko veic ar sirsnīgu vēlēšanos pagodināt Dievu. Tas saskan ar Visspēcīgā nodomiem. Šo dāvanu un darbu labo iespaidu neviens cilvēks nespēj izmērot.
Pestītājs turpināja atmaskot mācītājus un farizejus: "Vai jums, jūs aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: Ja kas zvēr pie Dieva nama, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie Dieva nama zelta, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai zelts, vai Dieva nams, kas svētī zeltu? Un: ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Jūs, ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk: vai dāvana, vai altāris, kas svētī dāvanu?" Priesteri Dieva prasības skaidroja saskaņā ar saviem aprobežotajiem un maldīgajiem uzskatiem. Tie atļāvās noteikt sīkas atšķirības, salīdzinot dažādus grēkus, dažiem paiedami viegli garām, bet citus, mazākus, uzskatīdami par nepiedodamiem. Tie par naudu cilvēkus atbrīvoja no viņu solījumiem. Par lielām naudas summām tie dažkārt atstāja neievērotus pat visai smagus noziegumus. Tajā pašā laikā citos gadījumos šie priesteri un rakstu mācītāji pasludināja bargu spriedumu par niecīgiem pārkāpumiem.
"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt." Šajos vārdos Kristus vēlreiz nosoda svētu pienākumu izkropļošanu. Pašu pienākumu Viņš neatceļ. Desmitās tiesas maksāšana ir Dieva iecelta, un tā tika ievērota jau no vissenākajiem laikiem. Ābrahāms, ticīgo tēvs, maksāja desmito daļu no visa, kas viņam piederēja. Arī jūdu vadītāji atzina desmitās tiesas lietderību, un tas bija pareizi. Bet tie neļāva tautai rīkoties saskaņā ar savu pārliecību par šo pienākumu. Katram gadījumam patvaļīgi bija izstrādāti savi priekšraksti. Prasības bija kļuvušas tik komplicētas, ka nebija iespējams tās īstenot. Neviens nezināja, vai viņš ir izpildījis savu pienākumu. Dieva iekārtotā sistēma bija taisnīga un saprātīga, bet priesteri un rabīni to bija pārvērtuši par apgrūtinošu nastu.
Visas Dieva pavēles ir svarīgas. Desmitās tiesas maksāšanu Kristus atzina par pienākumu, bet Viņš rādīja, ka ar to nevar attaisnot citu pienākumu neievērošanu. Farizeji ļoti akurāti deva desmito tiesu no tādiem dārzājiem kā mētrām, dillēm un ķimenēm; tas viņiem maz maksāja, bet nodrošināja precīzu un svētu ļaužu reputāciju. Tajā pašā laikā viņu nevajadzīgie ierobežojumi nomāca tautu un iznīcināja cieņu pret iekārtoto svēto sistēmu. Tie nodarbināja cilvēku prātus ar nenozīmīgām atšķirībām un novērsa uzmanību no būtiskām patiesībām. Svarīgākais bauslībā - taisnība, žēlastība un patiesība - palika novārtā. "o jums bija darīt," sacīja Kristus, "un to neatstāt."
Līdzīgā veidā rabīni bija sagrozījuši arī citus likumus. Ar Mozus starpniecību dotajos norādījumos bija aizliegts ēst to, kas ir nešķīsts. Nebija atļauta cūkas un citas zināmu dzīvnieku gaļas lietošana, jo ar to varētu asinīs ievadīt netīras vielas un saīsināt dzīves laiku. Bet farizeji šos ierobežojumus neatstāja tādus, kā Dievs bija noteicis. Tie aizgāja nepieļaujamās galējībās. Dažādo priekšrakstu starpā bija arī likums, ka viss lietošanai paredzētais ūdens ir jāizkāš, lai tas nesaturētu ne vismazāko kukainīti, kuru varētu uzskatīt par nešķīstu dzīvnieku. Salīdzinādams šo nenozīmīgo sīkumainību ar farizeju patieso grēku lielumu, Jēzus viņiem teica: "Jūs, aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat."
"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās ļoti jauki, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību." Kā nobalsinātas un skaisti izrotātas kapenes glabā sevī trūdošas mirstīgās atliekas, tā priesteru un rakstu mācītāju ārēji redzamā svētulība apslēpa grēku. Jēzus turpināja:
"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus, un sakāt: Ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni." Lai parādītu cieņu mirušajiem praviešiem, jūdi ļoti centīgi izgreznoja viņu kapus, bet neguva labumu no viņu mācībām un neņēma vērā viņu brīdinājumus.
Kristus dienās mirušo dusas vietām tika parādīta māņticīga godbijība un izšķiestas milzīgas naudas summas to izgreznošanai. Dieva acīs tā bija kalpošana elkiem. Ar šādu pārmērīgu mirušo godāšanu cilvēki pierādīja, ka nemīl Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Šāda elkdievība lielā mērā redzama arī mūsu dienās. Daudzi ir vainojami nevērībā pret atraitni un bāreni, slimo un nabadzīgo, bet ceļ dārgus pieminekļus mirušajiem. Šim mērķim tie bagātīgi izšķiež laiku, naudu un darbu, kamēr pienākumi pret dzīvajiem - pienākumi, kurus Kristus ir skaidri noteicis - ir padarīti par neesošiem.
Farizeji cēla un izgreznoja praviešu kapu vietas un cits citam sacīja: "Ja mēs būtu dzīvojuši savu tēvu laikos, mēs nebūtu tiem pievienojušies Dieva kalpu asins izliešanā." Bet tajā pašā laikā tie bija nolēmuši atņemt dzīvību Dieva Dēlam! Tam vajadzētu kļūt par nopietnu mācību arī mums un atvērt mūsu acis, lai mēs ieraudzītu, ka sātana spēks maldina prātu, kas novēršas no gaismas. Farizeju pēdās staigā daudzi. Tie godina tos, kas miruši savas ticības dēļ. Tie brīnās, ka jūdi savā aklumā atmetuši Kristu. "Ja mēs būtu dzīvojuši Jēzus dienās," viņi saka, "mēs ar prieku pieņemtu Viņa mācības un nekad nepievienotos tiem, kas atsakās no Pestītāja." Bet, kad paklausība Dievam prasa pašaizliedzību un pazemošanos, šie paši ļaudis apslāpē savu pārliecību un atsakās paklausīt. Tādā veidā viņi pauž to pašu Kristus nosodīto farizejiskuma garu.
Jūdi visai maz saprata, cik briesmīga būs atbildība, ja viņi atmetīs Kristu. Kopš pirmo nenoziedzīgo asiņu izliešanas brīža, kad Kains nogalināja taisno Ābelu, arvien no jauna ir atkārtojusies tā pati vēsture, tikai ar pieaugošu vainas smagumu. Visos laikmetos pravieši ir pacēluši savas balsis pret ķēniņu, vadītāju un tautas grēkiem, dzīvības briesmās paklausot Dieva gribai un sakot vārdus, ko Kungs viņiem licis. No paaudzes uz paaudzi gaismas un patiesības atraidītājiem ir sakrājies briesmīgs sods. Šo sodu arī Kristus ienaidnieki izvēlējās pār savām galvām. Priesteru un rakstu mācītāju grēks bija lielāks par jebkuras iepriekšējās paaudzes grēku. Atmezdami Pestītāju, tie uzņēmās atbildību par visu taisno izlietajām asinīm, sākot ar Ābelu un beidzot ar Kristu. Viņi gatavojās savu noziegumu kausu pārpildīt. Drīz tam kā taisnīgai atmaksai vajadzēja tikt izlietam pār viņu galvām, un tādēļ Jēzus viņus brīdināja: uzmanieties, ka pār jums nenāk "visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Cakarijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi, Es jums saku, tas viss nāks pār šo dzimumu".
Rakstu mācītāji un farizeji, kas klausījās Jēzus teikto, zināja, ka Viņa vārdi ir patiesi. Viņi zināja, kā tika nogalināts pravietis Cakarija. Kad Dieva brīdinājuma vēsts vēl atradās uz viņa lūpām, atkritušo ķēniņu sagrāba sātaniskas dusmas, un tas pavēlēja pravieti nonāvēt. Cakarijas asinis palika uz dievnama pagalma akmeņiem, un tās nevarēja nomazgāt; tās palika, lai liecinātu pret atkritušo Israēlu. Kamēr pastāvēja dievnams, tur bija arī taisno asiņu pēdas, kas brēca uz Dievu pēc atmaksas. Kad Jēzus atgādināja šos baismīgos grēkus, ļaužu pulku pārņēma šausmu drebuļi.
Raudzīdamies nākotnē, Jēzus paziņoja, ka jūdi nenožēlos savus grēkus un viņu neiecietība pret Dieva kalpiem arī nākotnē turpināsies tāpat, kā tas ir bijis līdz šim.