Mat. 23; Marka 12:41-44; Lūk. 20:45-47; 21:1-4
[610] Bija pēdējā diena, kad Kristus mācīja dievnamā. Viņam pievērsās visu Jeruzālemē atnākušo milzīgo ļaužu pulku uzmanība. Cilvēki drūzmējās dievnama pagalmos, vērodami pieaugošo cīņu un kāri uztverdami ikkatru vārdu, kas nāca no Viņa lūpām. Tāds skats vēl nekad nebija pieredzēts. Tur stāvēja jaunais galilejietis bez šīs zemes goda un ķēniņa atršķirības zīmēm. Ap Viņu pulcējās priesteri savos bagātīgi izgreznotajos tērpos, vadītājs amata svārkos ar zīmotnēm, kas norādīja uz viņu augsto stāvokli, un rakstu mācītāji ar rakstu ruļļiem rokās, uz kuriem tie tik bieži atsaucās. Jēzus stāvēja viņu priekšā mierīgi, ar ķēnišķu cieņu. Kā tāds, kam piešķirtas Debesu pilnvaras, Viņš bezbailīgi raudzījās uz saviem pretiniekiem, kas bija atraidījuši un nonicinājuši Viņa mācības un tagad slāpa pēc Viņa dzīvības. Tie Viņam daudzkārt bija uzbrukuši, bet šo ļaužu ieceres ievilināt Viņu lamatās un notiesāt bija veltīgas. Jēzus pārvarēja izaicinājumu pēc izaicinājuma, priesteru un farizeju gara tumsības un nezināšanas maldiem likdams pretī tīro, skaidro patiesību. Pestītājs šiem vadoņiem bija atklājis viņu īsto stāvokli un pelnīto sodu, kas noteikti sekos, ja tie neatkāpsies no saviem ļaunajiem darbiem. Brīdinājums bija izteikts godīgi. Kristum bija atlicis vēl kāds darbs. Bija jāsasniedz vēl kāds mērķis.
Ļaužu interese par Kristu un Viņa darbu nemitīgi bija augusi. Jēzus mācības cilvēkus gan aizrāva, gan arī mulsināja. Tie bija cienījuši priesterus un rabīnus šo vīru gudrības un šķietamās dievbijības dēļ. Visos reliģiskajos jautājumos tie vienmēr bez ierunām bija pakļāvušies viņu autoritātei. Tagad viņi redzēja, ka šie cilvēki centās radīt neuzticību pret Jēzu - Mācītāju, kura spēks un gudrība ar katru nākamo uzbrukumu kļuva vēl jo skaidrāk redzama. Tie vērās priesteru un vecāko glūnošajās sejās un redzēja tur apmulsumu un vilšanos par izjauktajiem plāniem. Tie brīnījās, kāpēc tautas vadoņi netic Jēzum, ja Viņa mācības ir tik skaidras un saprotamas. Viņi paši nezināja, pa kuru ceļu iet. Ar ļoti lielu interesi viņi vēroja to vīru izturēšanos, kuru padomam vienmēr bija sekojuši.
Kristus stāstīto līdzību mērķis bija brīdināt rakstu mācītājus un mācīt tos ļaudis, kas vēlējās mācīties. Tomēr vajadzēja runāt vēl skaidrāk. Tradīciju cienīšana un akla uzticēšanās izvirtušajai garīdzniecībai bija paverdzinājusi tautu. Kristum vajadzēja salauzt šīs važas un pilnīgāk atmaskot priesteru, tautas vecāko un farizeju raksturu.
"Uz Mozus krēsla", Viņš sacīja, "ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara." Rakstu mācītāji un farizeji apgalvoja, ka ir apveltīti ar tādu pašu dievišķu autoritāti kā Mozus. Tie piesavinājās viņa vietu kā bauslības izskaidrotāji un tautas tiesneši un tādēļ no ļaudīm pieprasīja vislielāko cieņu un paklausību. Jēzus saviem klausītājiem lika darīt to, ko rabīni mācīja saskaņā ar bauslību, bet deva padomu nesekot viņu priekšzīmei, jo paši viņi nedarīja tā, kā mācīja.
Viņi mācīja daudz ko tādu, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Jēzus sacīja: "Tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt." Farizeji lika ievērot ļoti daudzus priekšrakstus, kas pamatojās uz tradīcijām un ārkārtīgi ierobežoja personisko brīvību. Zināmas bauslības nodaļas tie izskaidroja tā, lai varētu tautai uzspiest rituālus, kurus paši klusībā nepildīja un teica, ka ir atbrīvoti no tiem, kad tas bija izdevīgi.
Viņu pastāvīgais mērķis bija izrādīt savu dievbijību. Lai to sasniegtu, nekas nebija par svētu. Par saviem baušļiem Dievs Mozum bija sacījis: "Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres." (5. Moz. 6:8) Šiem vārdiem ir ļoti dziļa nozīme. Ja Dieva vārdus pārdomā un īsteno dzīvē, cilvēka raksturs kļūst cēlāks. Rokas, kas rīkojas taisni un žēlsirdīgi, ir Dieva likumu apzīmogotas. Tās nav piekukuļojamas, un tās atturas no visa, kas ir sabojāts un pavedinošs. Tās ir čaklas mīlestības un žēlastības darbos. Uz cēlu mērķi vērstās acis ir skaidras un patiesas. Sejas vaibsti un acu izteiksme liecina par tāda cilvēka nevainojamo raksturu, kas mīl un godā Dieva Vārdu. Bet jūdi Kristus dienās to nesaprata. Mozum doto pavēli tie izskaidroja kā norādījumus, ka Svēto Rakstu priekšraksti cilvēkam jānēsā līdzi. Tādēļ tos uzrakstīja uz pergamenta loksnītēm un uzkrītošā veidā apsēja ap galvu un plaukstas pamatni. Bet tas nepalīdzēja Dieva baušļus uzņemt dziļāk sirdī un prātā. Šos pergamentus nēsāja vienīgi kā simbolu, lai pievērstu sev uzmanību. Tie bija domāti dievbijīga izskata radīšanai pašiem nēsātājiem, lai tautā iedvestu cieņu. Jēzus kategoriski noraidīja šādu tukšu izlikšanos.
"Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas Debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu Vadonis, Kristus." Šādos skaidros vārdos Pestītājs atsedza patmīlīgo godkāri, kas allaž tiekusies pēc augstākās vietas un varas, tēlodama viltus pazemību, kamēr sirdī ir mantkārība un skaudība. Viesībās ielūgtos viesus sēdināja atkarībā no viņu stāvokļa sabiedrībā, un tie, kam ierādīja augstākas goda vietas, baudīja lielāku ievērību un sevišķu labvēlību. Farizeji vienmēr centās tās nodrošināt sev, bet Jēzus norāja šādu paradumu.
Viņš norāja arī iedomību, kas izpaudās rabi, jeb mācītāja titula tīkošanā. Šāds tituls, Viņš teica, nevar būt cilvēkiem, bet vienīgi Kristum. Priesteri, rakstu mācītāji un tautas vadoņi, bauslības izskaidrotāji un izpildītāji - viņi ir brāļi, viena Tēva bērni. Jēzus tautai paskaidroja, ka nevienam cilvēkam nevajag piešķirt goda titulu, kas norādītu uz viņa varu pār ļaužu sirdsapziņu vai ticību.
Ja Kristus šodien būtu virs zemes un ap Viņu būtu tie, kurus uzrunā ar tituliem cienīgtēvs un Jūsu svētība, vai Viņam nevajadzētu atkārtot tos pašus vārdus: jums nebūs saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus? Svētie Raksti par Dievu saka: "Svēts un bijājams ir Viņa vārds." (Ps. 111:9) Kurai cilvēciskai būtnei piestāv šāds tituls? Cik maz cilvēkam piemīt tās gudrības un taisnības, uz ko tas norāda! Cik daudzi no tiem, kas pieņem šo titulu, Dieva vārdu un raksturu attēlo nepareizi! Ak, cik bieži pasaulīga godkāre, despotisms un viszemiskākie grēki ir apslēpti tieši zem augsto un svēto amatpersonu izgreznotajām drēbēm!
Pestītājs turpināja: "Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts." Atkal un atkal Kristus bija mācījis, ka cilvēka patieso lielumu nosaka morālā vērtība. Debesu skatījumā rakstura lielums atklājas mīlestības un žēlsirdības darbos, dzīvojot savu līdzcilvēku labklājībai. Kristus, Godības Ķēniņš, bija kritušās cilvēces kalps.
"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi!" sacīja Jēzus. "Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā, un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet." Sagrozot Rakstus, priesteri un bauslības mācītāji aizmigloja to cilvēku prātus, kas citādi būtu pieņēmuši mācību par Kristus valstību un patiesam svētumam piemītošo iekšējo dievbijību.
"Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu." Farizejiem bija liela ietekme tautā, un to viņi izmantoja savās interesēs. Tie panāca dievbijīgu atraitņu uzticību un tad tās pamācīja, ka viņu pienākums ir savu mantu novēlēt reliģiskiem mērķiem. Nodrošinājuši kontroli pār viņu naudu, viltīgie intriganti to izlietoja paši savā labā. Lai slēptu savu negodīgumu, viņi atklātībā skaitīja garas lūgšanas un tēloja lielu dievbijību. Kristus sacīja, ka šāda liekulība tikai izraisīs smagāku sodu. Šis pats pārmetums attiecas uz daudziem cilvēkiem mūsu dienās, kas izliekas ļoti dievbijīgi. Viņu dzīvi aptraipa patmīlība un mantkāre, bet tam visam pāri tie pārvelk šķietama svētuma tērpu un tādā veidā uz laiku maldina savus līdzcilvēkus. Bet Dievu tie nevar maldināt. Viņš zina katru sirds nodomu un ikvienu tiesās pēc viņa darbiem.
Kristus nesaudzīgi nosodīja, bet ļoti uzmanījās, lai nemazinātu pienākuma apziņu. Viņš norāja egoismu, kas no atraitnēm izspieda un nelietīgi izlietoja dāvanas. Tajā pašā laikā Viņš izteica atzinību atraitnei, kas atnesa uz Dieva mantnīcu savu ziedojumu. Cilvēku ļaunprātīgā rīcība ar dāvanām nevarēja atņemt Dieva svētības devējam.
Jēzus stāvēja pagalmā, kur atradās ziedojumu šķirsts, un vēroja tos, kas pienāca nolikt savas dāvanas. Daudzi bagātnieki nesa lielas naudas summas, ko tie īpaši izrādīja. Jēzus skumji noskatījās uz viņiem, bet neizteica savas domas par iespaidīgajiem ziedojumiem. Drīz pēc tam Viņa seja atplauka, redzot, kā vilcinādamās un baidīdamās, ka varētu tikt ievērota, tuvojās nabadzīga atraitne. Kad bagātie un augstprātīgie cēli soļoja garām, lai noliktu savas dāvanas, viņa atrāvās atpakaļ, neuzdrošinādamās iet tālāk. Tomēr viņa ļoti vēlējās kaut nedaudz ziedot tās lietas labā, ko tik ļoti mīlēja. Viņa paskatījās uz dāvanu savā rokā. Tas bija ļoti maz, salīdzinot ar visu apkārtējo dāvanām, bet tas bija viss, kas sievietei piederēja. Pamanījusi izdevību, tā steidzīgi iemeta divas artavas un pagriezās, lai dotos projām. Bet, to darot, viņa ievēroja sev pievērsto Jēzus nopietno skatienu.
Pestītājs peaicināja savus mācekļus un norādīja tiem uz atraitnes nabadzību. Tad viņa dzirdēja atzinības vārdus: "Patiesi Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi." Sievietes acis pildīja prieka asaras, jūtot, ka viņas rīcība ir saprasta un novērtēta. Daudzi viņai būtu devuši padomu savus nožēlojamos grašus paturēt pašas vajadzībām, jo, nodots labi paēdušo priesteru rokās, tas tāpat pazudīs starp citām dārgajām naudas lādē iemestajām dāvanām. Bet Jēzus saprata, kas viņu bija vadījis. Atraitne ticēja, ka kalpošana dievnamā ir Dieva iekārtota, un viņa ļoti vēlējās darīt visu iespējamo, lai to atbalstītu. Viņa darīja, ko spēja, un viņas rīcība kļuva par pieminekli viņai uz visiem laikiem un par prieku mūžībā. Dāvanu pavadīja viņas sirds. Tās vērtību nenosaka nauda, bet mīlestība pret Dievu un interese par Viņa darbu, kas arī mudināja rīkoties.