Ja Kristus būtu atradies slimnieka istabā, Lācars nebūtu nomiris, jo sātanam nebūtu varas pār viņu. Nāve nespētu vērsties pret Lācaru Dzīvības Devēja klātbūtnē. Tāpēc Kristus negāja. Viņš pacieta, ka ienaidnieks parādīja savu varu, lai pēc tam to atsistu kā uzvarētu. Viņš ļāva Lācaram nonākt nāves varā, un noskumušās māsas piedzīvoja, ka viņu brāli guldīja kapā. Kristus zināja, ka tobrīd, kad tās raudzījās brāļa nedzīvajā sejā, viņu ticība Pestītājam tika smagi pārbaudīta. Bet Viņš zināja arī, ka, pateicoties tai cīņai, kuru tās patlaban izturēja, viņu ticība turpmāk atspīdēs ar daudz lielāku spēku. Viņš kopā ar māsām izcieta katru sāpju dūrienu. Viņš tās nemīlēja mazāk, kaut arī vilcinājās, bet Viņš zināja, ka uzvara ir jāizcīna māsu, Lācara, sevis un mācekļu dēļ.
"Jūsu dēļ (..), lai jūs ticētu." Visiem, kas tiecas izjust Dieva vadošo roku, visgrūtākais brīdis ir tas, kad Dieva palīdzība ir vistuvāk. Tie vienmēr ar pateicību atskatīsies uz sava ceļa vistumšāko posmu. "Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos." (2. Pēt. 2:9) No katras kārdināšanas un katra pārbaudījuma Viņš tos izvedīs ticībā stiprākus un piedzīvojumiem bagātākus.
Vilcinoties nākt pie Lācara, Kristus savā žēlastībā domāja par tiem, kas Viņu nebija pieņēmuši. Viņš aizkavējās, lai ar Lācara uzmodināšanu savai stūrgalvīgajai un neticīgajai tautai dotu vēl vienu pierādījumu, ka Viņš tiešām ir "augšāmcelšanās un dzīvība". Jēzus negribēja atmest visas cerības uz ļaudīm, nabaga klīstošām avīm no Israēla nama. Pestītāja sirds lūza, redzot viņu nevēlēšanos atgriezties. Savā žēlastībā Jēzus gribēja tiem sniegt vēl vienu pierādījumu, ka Viņš ir Glābējs, Tas, kurš vienīgais var dot dzīvību un nemirstību. Tam bija jābūt pierādījumam, ko priesteri nevarētu izskaidrot nepareizi. Lūk, iemesls, kāpēc Viņš kavējās ierasties Betānijā. Šim vislielākajam brīnumdarbam, Lācara uzmodināšanai, vajadzēja uzspiest Dieva zīmogu uz Kristus darba un Viņa pretenzijām uz dievišķību.
Ceļā uz Betāniju Jēzus pēc sava ieraduma palīdzēja ciešanu nomāktajiem un slimajiem. Sasniedzis ciemu, Viņš nosūtīja pie māsām vēstnesi ar ziņu par savu ierašanos. Kristus tūlīt neiegāja mājā, bet palika kādā klusā vietā ceļa malā. Jūdiem ierastās skaļās, demonstratīvās sēras draugu vai radinieku nāves gadījumā nesaskanēja ar Kristus garu. Viņš dzirdēja algoto raudātāju skaļās vaimanas un nevēlējās sastapties ar māsām šādā juceklī. Starp sērojošajiem draugiem bija šīs ģimenes radinieki, no kuriem daži ieņēma augstus un atbildīgus amatus Jeruzālemē. To vidū bija daži no Kristus visniknākajiem ienaidniekiem. Kristus zināja viņu nodomus, un tāpēc tūlīt atklāti neziņoja par savu klātbūtni.
Martai ziņa tika nodota tik klusi, ka pārējie istabā to nemaz nedzirdēja. Pat Marija, bēdu pārņemta, neuztvēra šos vārdus. Steigšus piecēlusies, Marta izgāja laukā pretī Kungam, bet Marija, domādama, ka Marta aizgājusi uz Lācara kapa vietu, savās bēdās palika klusu sēžam.
Pretrunīgu jūtu saviļņotu sirdi Marta steidzās sastapt Jēzu. Viņa izteiksmīgajā sejā tā lasīja to pašu iejūtību un mīlestību, kas tur pastāvīgi staroja. Viņas paļaušanās uz Jēzu nebija satricināta, bet viņa iedomājās par savu karsti mīļoto brāli, kuru arī Jēzus bija mīlējis. Sirdī uzbangojot sāpēm par to, ka Kristus nebija ātrāk atnācis, un tomēr cerībā, ka pat tagad Viņš kaut ko darīs, lai tās iepriecinātu, viņa izsaucās: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Sērotāju vaimanu un trokšņa vidū māsas atkal un atkal bija atkārtojušas šos vārdus.
Ar cilvēkam piemītošu un dievišķu līdzjūtību Jēzus raudzījās viņas noskumušajā un sāpju sagrauztajā sejā. Marta nejuta vēlēšanos atstāstīt pārciesto; viss bija pateikts šajos aizkustinošajos vārdos: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Bet, vērdamās mīlestības pilnajā sejā, viņa piebilda: "(..) arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos."
Jēzus iedrošināja viņas ticību, sacīdams: "Tavs brālis celsies augšā!" Tas nebija teikts ar nolūku iedvest cerību uz tūlītēju pārmaiņu. Viņš Martas domas pārcēla pāri brāļa uzmodināšanai tagad un vērsa uzmanību uz taisno augšāmcelšanos. To Jēzus darīja tādēļ, lai tā Lācara uzmodināšanā varētu saskatīt visu taisno mirušo augšāmcelšanās ķīlu un garantiju tam, ka to panāks Pestītāja spēks.
Marta atbildēja: "Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad miroņi celsies augšā pastarā dienā."
Joprojām cenšoties viņas ticību ievadīt pareizā virzienā, Jēzus apliecināja: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." Kristū ir dzīvība - sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā. "Kam Dēls ir, tam ir dzīvība." (1. Jāņa 5:12) Kristus dievišķība ticīgam cilvēkam ir mūžīgās dzīvības garantija. "Kas Man tic," sacīja Jēzus, "dzīvos, arī, ja tas mirs; un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Kristus te raugās nākotnē uz savas otrās atnākšanas brīdi. Tad taisnie mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā un dzīvie taisnie, nāvi neredzējuši, pacelti Debesīs. Brīnumdarbam, kuru Kristus gatavojās darīt, uzmodinot no nāves Lācaru, vajadzēja norādīt uz visu taisno mirušo augšāmcelšanos. Ar savu vārdu un savu darbu Jēzus pasludināja, ka Viņš ir augšāmcelšanās Autors. Jēzus, kuram pašam drīz būs jāmirst pie krusta, stāvēja ar nāves atslēgām kā Uzvarētājs pār kapu un apliecināja savas tiesības un varu dot mūžīgo dzīvību.
Uz Pestītāja vārdiem: "Vai tu to tici?" Marta atbildēja: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Viņa neaptvēra Kristus vārdus visā pilnībā, bet apliecināja savu ticību Viņa dievišķajai izcelsmei, kā arī paļāvību, ka Viņš spēj darīt visu, ko vien vēlas.
"Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs atnācis un tevi sauc." " Viņa šo ziņu nodeva tik neuzkrītoši, cik vien iespējams, jo priesteri un rakstu mācītāji bija gatavi Jēzu apcietināt pie pirmās izdevības. Apraudātāju saceltajā troksnī pārējie viņas vārdus nesadzirdēja.
Izdzirdusi šādu ziņu, Marija steigšus piecēlās un satraukta atstāja telpu. Domādami, ka viņa dodas uz kapu, lai tur raudātu, sēru viesi tai sekoja. Atnākusi pie Jēzus, tā nometās zemē pie Viņa kājām un trīcošām lūpām sacīja: "Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris." Viņai bija grūti panesama sērotāju raudāšana, jo tā ilgojās pēc dažiem klusiem brīžiem kopā ar Jēzu. Bet viņai bija zināms par skaudību un naidu pret Kristu, kas slēpās dažu klātesošo sirdīs, un viņa atturējās pilnībā atklāt savas sāpes.
"Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma." Viņš lasīja visu klātesošo sirdis. Viņš redzēja, ka daudziem šī bēdu izrādīšana bija tikai izlikšanās. Viņš zināja, ka daži no šī pulka, kas patlaban izrāda liekuļotas sāpes, drīz vien plānos nāvi ne vien varenajam Brīnumdarim, bet arī tam, kas tiks uzmodināts no nāves. Kristus būtu varējis tiem šo māksloto sāpju masku noraut, bet Viņš apspieda savu taisnīgo sašutumu. To, ko Viņš patiesībā būtu varējis sacīt, Viņš neteica tās dārgās dvēseles dēļ, kas sirdssāpēs bija nokritusi pie Viņa kājām un patiesi Viņam ticēja.
"Kur jūs viņu esat likuši?" Kristus jautāja. "Tie Viņam saka: Kungs, nāc un redzi." Visi kopā tie aizgāja līdz kapam. Tas bija sāpīgs skats. Lācars bija ļoti mīlēts, un māsas dziļās sirdssāpēs raudāja par viņu, un viņa bijušie draugi raudāja kopā ar tām. Redzot šīs cilvēciskās bēdas un to, ka noskumušie draugi varēja raudāt par mirušo, kamēr pasaules Pestītājs stāv līdzās, "Jēzus raudāja". Kaut gan Viņš bija Dieva Dēls, Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu, un viņu aizkustināja cilvēciskās bēdas. Kristus maigajā, mīlošajā sirdī ciešanas arvien ir modinājušas līdzjūtību. Viņš raud ar raudošajiem un priecājas kopā ar tiem, kas ir priecīgi.
Bet Jēzus raudāja ne tikai savā cilvēciskajā līdzjūtībā pret Mariju un Martu. Viņa asarās izpaudās sāpes, tik daudz augstākas par cilvēciskajām sāpēm, cik Debesis ir augstākas par zemi. Kristus neraudāja par Lācaru, jo Viņš gatavojās to saukt ārā no kapa. Viņš raudāja tāpēc, ka daudzi no tiem, kas tobrīd apraudāja Lācaru, pēc īsa brīža plānos nāvi Viņam, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība. Cik neiespējami neticīgajiem jūdiem bija pareizi saprast Viņa asaras! Daži, kuri Viņa skumju cēlonī nespēja saskatīt neko vairāk par notikuma ārēji redzamajiem apstākļiem, aizkustināti sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis." Bet citi, mēģinādami iemest neticības sēklu klātesošo sirdīs, nievājoši sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Ja Kristus spēkā bija glābt Lācaru, kāpēc Viņš atļāva tam mirt?
Ar pravietisku skatu Kristus redzēja farizeju un saduķeju ienaidu. Viņš zināja, ka tie jau bija izlēmuši un plānoja Viņa nāvi. Viņš zināja, ka daži, kas patlaban izskatījās tik līdzjūtīgi, drīz paši savā priekšā aizsitīs cerību durvis un Dieva pilsētas vārtus. Drīz norisināsies Viņa pazemošanas un krustā sišanas notikumi, kas beigsies ar Jeruzālemes izpostīšanu, kad neviens neapraudās mirušos. Jeruzālemei gaidāmais sods skaidri iezīmējās Viņa acu priekšā. Jēzus redzēja Romas leģionu aplenkto Jeruzālemi. Viņš zināja, ka daudzi, kas tagad apraudāja Lācaru, mirs pilsētas aplenkuma laikā bez cerības.
Bet Kristus raudāja ne tikai šo notikumu dēļ. Uz Viņu gūlās visu laikmetu sāpju smagums. Viņš skatīja Dieva likumu pārkāpšanas šausmīgās sekas. Viņš redzēja, ka, sākot ar Ābela nāvi, pasaules vēsturē starp labo un ļauno ir pastāvējusi nemitīga cīņa. Arī, raugoties nākotnē, Viņš redzēja, ka cilvēces liktenis ir saausts kopā ar ciešanām un mokām, asarām un nāvi. Visu laikmetu un visu zemju cilvēku cilts sāpes dūrās Viņa sirdī. Grēcīgās cilvēces posts smagi nospieda dvēseli, un asaras lija ilgās atņemt visas šīs mokas.
"Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa." Lācars bija guldīts klints alā, kuras ieejai priekšā bija aizvelts liels akmens. "Noņemiet akmeni!" sacīja Jēzus. Domādama, ka Viņš tikai vēlas uz mirušo paskatīties, Marta iebilda, ka līķis apbedīts jau pirms četrām dienām un ir sākusies trūdēšana. Šis tieši pirms Lācara uzmodināšanas izteiktais paziņojums Kristus ienaidniekiem atņēma iespēju teikt, ka ir notikusi krāpšana. Pagātnē farizeji jau bija izplatījuši nepatiesus apgalvojumus par visapbrīnojamākajām Dieva spēka izpausmēm. Kristum uzmodinot Jaira meitiņu, Viņš bija teicis: "Tas bērns nav miris, bet guļ." (Marka 5:39) Tā kā viņa bija slimojusi tikai īsu laiku un to uzmodināja tūlīt pēc nāves, farizeji paziņoja, ka bērns nemaz nav bijis miris, jo pats Kristus esot sacījis, ka viņa tikai guļot. Tie bija centušies radīt iespaidu, ka Kristus nespēj dziedināt slimības un Viņa brīnumdarbi ir netīra spēle. Bet šinī gadījumā neviens nevarēja noliegt to, ka Lācars ir miris.