Lūk. 10:38-42; Jāņa 11:1-44
[524] Viens no Kristus nelokāmākajiem mācekļiem bija Lācars no Betānijas. Viņš Jēzum stipri ticēja jau no pirmās tikšanās reizes. Viņš parādīja dziļu mīlestību pret Pestītāju, un arī Pestītājs to ļoti mīlēja. Savu lielāko brīnumdarbu Kristus paveica tieši Lācara dēļ. Pestītājs svētīja visus, kas meklēja Viņa palīdzību; Viņš mīl visu cilvēci, bet ar dažiem tās pārstāvjiem Viņu saista sevišķi sirsnīga tuvība. Tā ar stiprām mīlestības saitēm Kristus sirds bija vienota ar ģimeni Betānijā, un viena tās locekļa labā Viņš izdarīja visapbrīnojamāko darbu.
Jēzus bieži bija varējis atpūsties Lācara namā, jo Pestītājam pašam savu māju nebija. Viņš bija atkarīgs no draugu un mācekļu viesmīlības, un, bieži noguris, ilgodamies pēc cilvēciskas sadraudzības, Viņš priecājās, ka šajā mierpilnajā mājvietā varēja paslēpties no naidīgo farizeju aizdomām un skaudības. Te Pestītāju sirsnīgi uzņēma, un Viņš baudīja tīru, svētu draudzību. Te Viņš varēja runāt vienkārši un pilnīgi brīvi, zinādams, ka Viņa vārdus sapratīs un novērtēs.
Mūsu Pestītājs cienīja mājas mieru un ieinteresētus klausītājus. Viņš ilgojās pēc cilvēku sirsnības, laipnības un mīlestības. Tie, kuri pieņēma Debesu pamācības, ko Viņš vienmēr bija gatavs sniegt, tika sevišķi svētīti. Kad ļaužu pulki pa laukiem sekoja Kristum, Viņš tiem rādīja dabas pasaules skaistumu. Viņš centās atvērt viņu prāta acis, lai tie varētu saskatīt, kā Dieva roka uztur zemi. Lai liktu saprast Dieva laipnību un labvēlību, Kristus savu klausītāju uzmanību pievērsa maigi veldzējošajai rasai, spirdzinošajām lietus straumēm un spožajai saulei, kas spīd pār labiem un ļauniem. Viņš vēlējās, lai ļaudis daudz pilnīgāk saprastu Dieva rūpes par radītajiem cilvēkiem. Bet ļaužu pūļi klausījās negribīgi, taču Betānijas ģimenē Kristus guva mieru no sabiedrības nogurdinošā trokšņa. Tiem klausītājiem, kas spēja novērtēt sacīto, Viņš atvēra dievišķās Providences grāmatu. Šajās personiskajās sarunās Viņš tiem atklāja to, ko nemēģināja stāstīt raibajam pūlim. Saviem draugiem Viņam nebija jāstāsta līdzības.
Kad Kristus sniedza savas brīnišķīgās mācības, Marija sēdēja pie Viņa kājām kā godbijīga un uzticīga klausītāja. Reiz Marta, pārāk nopūlējusies ar mielasta sagatavošanu, piegāja pie Kristus, sacīdama: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!" Tas notika Kristus pirmā apmeklējuma laikā Betānijā. Pestītājs un mācekļi kājām bija nogājuši nogurdinošo ceļa gabalu no Jērikas. Marta bija norūpējusies, gādādama par viņu atpūtu, un savās rūpēs aizmirsa pieklājību pret viesi. Jēzus viņai pacietīgi un mierīgi atbildēja: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta." Marija paturēja prātā no Pestītāja lūpām nākušās dārgās atziņas, vārdus, kas viņai nozīmēja vairāk par pasaules visvērtīgākajiem dārgakmeņiem.
Martai vajadzīgā "viena lieta" bija kluss, dievbijīgs gars, karstāka vēlēšanās iegūt atziņas par nākamo, nemirstīgo dzīvi un garīgai izaugsmei nepieciešamo žēlastību. Viņai vajadzēja mazāk rūpēties par paejošām lietām un vairāk par tām, kas pastāv mūžīgi. Jēzus saviem bērniem vēlas iemācīt, lai viņi izmanto katru izdevību iegūt zināšanas par pestīšanu. Kristus darbam vajadzīgi centīgi un enerģiski darbinieki. Martām ar savu dedzību šeit paveras plašs aktīvas reliģiskās darbības lauks. Bet lai tās vispirms apsēžas kopā ar Mariju pie Jēzus kājām. Lai čaklumu, darbīgumu un enerģiju svēto Kristus žēlastība - tad dzīve kļūs par neuzvaramu spēku Dieva pusē.
Klusajā namā, kur Jēzus parasti varēja atpūsties, bija ielauzušās bēdas. Lācars pēkšņi saslima. Viņa māsas sūtīja Pestītājam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Tās redzēja, cik briesmīga bija brāļa slimība, bet arī zināja, ka Kristus spēj dziedināt visdažādākās vainas. Tās ticēja, ka Viņš jutīs līdzi nelaimē un tāpēc neprasīja uzstājīgi, lai Viņš nāktu tūlīt, bet tikai aizsūtīja paļāvīgu vēstījumu: "Tas, ko Tu mīli, guļ slims." Viņas cerēja, ka Viņš nekavējoties atsauksies uz aicinājumu un ieradīsies tik ātri, cik ātri vien iespējams atnākt uz Betāniju.
Noraizējušās tās gaidīja kādu ziņu no Jēzus. Kamēr vien vēl brālī bija kāda dzīvības dzirkstelīte, tās lūdza un gaidīja Jēzu atnākam. Bet vēstnesis atgriezās bez Viņa - ar vēsti, ka "šī slimība nav uz nāvi", un tās palika uzticīgas cerībai, ka Lācars dzīvos. Maigi tās centās teikt cerības un iedrošinājuma vārdus gandrīz bez samaņas esošajam cietējam. Kad Lācars nomira, viņas bija rūgti vīlušās, bet sajuta Kristus stiprinošo žēlastību, un tas viņas atturēja no pārmetumu izteikšanas Pestītājam.
Kad Kristus dzirdēja šo ziņu, mācekļiem likās, ka Viņš to uzņem pavisam vēsi. Viņš neizrādīja bēdas, kādas tie cerēja ieraudzīt. Visus uzlūkodams, Viņš sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Vēl divas dienas Kristus palika tajā pašā vietā. Mācekļiem šī kavēšanās bija nesaprotama. Tie domāja - kāds mierinājums bēdu piemeklētajam namam būtu Viņa klātbūtne! Mācekļi it labi zināja Viņa lielo mīlestību pret šo ģimeni Betānijā, tādēļ bija pārsteigti, ka Viņš neatbildēja uz skumjo vēsti "Tas, ko Tu mīli, guļ slims".
Likās, ka šajās divās dienās Kristus par šo ziņojumu nemaz nedomāja, jo Viņš par Lācaru nerunāja. Mācekļi atcerējās Jēzus priekšteci Jāni Kristītāju. Viņi bija brīnījušies, kādēļ Jēzus, kam bija spēks veikt dažādus brīnumdarbus, atļāva Jānim nīkt cietumā un nomirt tur varmācīgā nāvē. Kāpēc Viņš, kam bija tāda vara, neizglāba Jānim dzīvību? Šo jautājumu bieži bija uzdevuši farizeji, kas to uzsvēra kā neapgāžamu pierādījumu pret Kristus apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls. Pestītājs bija brīdinājis savus mācekļus par pārbaudījumiem, vajāšanām un zaudējumiem. Vai grūtībās Viņš tos atstās? Daži jautāja, vai nav pārpratuši Viņa sūtību. Visi bija dziļi satraukti.
Pēc divām dienām Jēzus sacīja mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi bija neizpratnē, kādēļ Jēzus gaidīja šīs divas dienas, ja gatavojās iet uz Jūdeju. Galvenais viņu prātā bija bailes par Kristu un par sevi. Viņa nodomā tie saskatīja vienīgi briesmas. "Rabi," viņi sacīja, "nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu?" Tēvs mani vada, un, kamēr Es daru Viņa prātu, Mana dzīvība ir drošībā. Manas dienas divpadsmit stundas vēl nav beigušās. Es gan esmu iegājis tās pēdējā posmā, bet, kamēr no dienas vēl kaut kas atlicis, Es esmu drošs.
"Ja kāds staigā dienā," Viņš turpināja, "tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu." Kas dara Dieva prātu, kas iet pa Dieva nozīmēto ceļu, tas nevar klupt un krist. Dieva Gara gaisma dod skaidru pienākuma izpratni un vada to taisni līdz darba nobeigumam. "Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." Kas iet pa paša izraudzīto ceļu, kur Dievs viņu nav sūtījis, tas klups. Viņam diena ir pārvērtusies naktī, un visur, lai kur tas atrastos, viņš ir nedrošībā.
"To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." " "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis." Cik aizkustinoši vārdi! Cik pilni līdzjūtības! Domādami par risku, ko viņu Mācītājs uzņēmās, iedams uz Jeruzālemi, mācekļi gandrīz aizmirsa nelaimes piemeklēto ģimeni Betānijā. Bet Kristus to nebija aizmirsis. Mācekļi jutās vainīgi. Kad Jēzus tūlīt neatsaucās uz paziņojumu, viņi pārdzīvoja vilšanos. Bija kārdinājums domāt, ka Viņam nav tās sirsnīgās līdzjūtības un mīlestības pret Lācaru un viņa māsām, kā tiem bija šķitis, jo tad Viņš būtu steidzies līdzi vēstnesim. Bet vārdi: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis" novērsa šo pārpratumu. Tie pārliecinājās, ka Kristus nav aizmirsis savus draugus viņu ciešanās.
"Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretī domāja, ka Viņš runā par miegu." Saviem ticīgajiem bērniem Jēzus nāvi attēlo kā miegu. Viņu dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā; un līdz pat brīdim, kad atskanēs pēdējā bazūne, visi mirušie dusēs Viņā.
"Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: Lācars nomiris. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet nu iesim pie viņa!" Ja Pestītājs dosies uz Jūdeju, Toms nespēja saskatīt citu iznākumu, kā vienīgi sava Meistara nāvi. Bet viņš sadūšojās un sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Viņš zināja, ar kādu naidu jūdi izturējās pret Kristu. Tie bija nolēmuši panākt, lai Viņš tiktu nonāvēts, taču šis nodoms neizdevās, tāpēc ka Kristum piešķirtais laiks vēl nebija beidzies. Jēzu vēl apsargāja Debesu eņģeļi, un pat Jūdejā, kur rakstu mācītāji bija sazvērējušies Viņu sagūstīt un notiesāt uz nāvi, nekāds ļaunums Viņam nevarēja notikt.
Mācekļi brīnījās par Kristus vārdiem, kad Viņš sacīja: "Lācars nomiris. Un Es priecājos (..), ka Es nebiju tur." Vai Pestītājs tīšām bija izvairījies no sāpju piemeklēto draugu nama? Marija, Marta un mirstošais Lācars šķietami tika pamesti vieni paši. Tomēr tie nebija vieni. Kristus redzēja notiekošo, un pēc Lācara nāves Viņa žēlastība stiprināja apbēdinātās māsas. Jēzus bija liecinieks viņu sirdssāpēm, kad brālis cīnījās ar stipro ienaidnieku - nāvi. Viņš sajuta visu sāpju skaudrumu, kad mācekļiem sacīja: "Lācars nomiris." Bet Kristus nevarēja domāt tikai par mīļotajiem Betānijā, - Viņš pievērsa uzmanību arī mācekļu audzināšanai. Tiem vajadzēja kļūt par Viņa pārstāvjiem šinī pasaulē, lai Tēva svētības varētu aptvert visus. Viņu dēļ Kristus pieļāva, ka Lācars nomira. Ja Viņš to būtu piecēlis no slimības, vienkārši atdodams veselību, tad brīnumdarbs, kas ir vislielākais Kristus dievišķās dabas pierādījums, netiktu izdarīts.