Jēzus veica savu darbu ar prieku un smalkjūtību. Lai Bībeles reliģiju spētu atklāt mājas dzīvē un darba vietā, lai panestu laicīgo pienākumu slodzi un tomēr paturētu acīs Dieva godu, ir nepieciešams daudz pacietības un garīga spēka. Šeit Kristus bija priekšzīme. Viņu nekad tā nepārņēma laicīgās rūpes, ka vairs neatliktu laika domām par Debesu vērtībām. Bieži Viņš savu sirds prieku izteica, dziedādams psalmus un garīgas dziesmas. Bieži Nācaretes iedzīvotāji dzirdēja, kā Viņa balss izsaka slavu un pateicību Dievam. Dziedot Viņš uzturēja savienību ar Debesīm, un, kad darba biedri sūdzējās par nogurumu, tos iepriecināja jaukas melodijas, kas plūda no Jēzus lūpām. Likās, ka Viņa slavas dziesmas aizdzen ļaunos eņģeļus un kā vīraks ar saldu smaržu piepilda visu apkārtni. Klausītāju domas tādos brīžos pārcēlās no šīs zemes trimdas uz Debesu Tēva mājām.
Jēzus bija dziedinošās žēlastības Avots šai pasaulei. Visus Nācaretē klusībā pavadītos gadus Viņa dzīve izstrāvoja līdzjūtību un laipnību. Vecie, noskumušie un grēka nospiestie ļaudis, bērni nevainīgā rotaļu priekā, savvaļas dzīvnieki un pacietīgie nastu nesēji - visi Viņa klātbūtnē jutās laimīgāki. Tas, kura visspēcīgais vārds uzturēja pasaules, noliecās, lai palīdzētu ievainotam putniņam. Nekas nebija par niecīgu, lai Viņš to neievērotu, nekam Viņš nepagāja garām nepalīdzējis.
"Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem." Ar savu līdzjūtību Viņš ieguva visu siržu simpātijas. Ap Viņu esošā cerības un drosmes atmosfēra To darīja par svētību katrā mājā. Bieži dusas dienā sinagogā Viņu uzaicināja lasīt kādu izvilkumu no praviešu rakstiem, un tad klausītāju sirdis ietrīsējās, jo no svētā teksta pazīstamajiem vārdiem atspīdēja jauna gaisma.
Taču Jēzus vairījās sevi atklāti izcelt. Visā Nācaretē nodzīvotajā laikā Viņš neparādīja savas brīnumdarītāja spējas. Viņš netiecās pēc augsta stāvokļa un nepieņēma nekādus titulus. Viņa klusā un vienkāršā dzīve, kā arī Svēto Rakstu klusēšana par Viņa bērnības un jaunības gadiem sniedz svarīgu mācību. Jo vienkāršāka un mierīgāka ir bērna dzīve, jo brīvāka no mākslīgi radītiem uzbudinājumiem un jo pilnīgākā saskaņā ar dabu, jo labvēlīgāka tā būs viņa ziskajai, prāta un garīgajai attīstībai.
Jēzus ir mūsu paraugs. Daudzi ar interesi kavējas pie Viņa atklātās darbības posma, bet palaiž garām neievērotu Viņa bērnības un jaunības gadu svētīgo piemēru. Viņa mājas dzīve ir paraugs visiem bērniem un jauniešiem. Pestītājs labprātīgi izvēlējās nabadzību, lai mācītu, cik cieši mēs varam staigāt ar Dievu arī šajā zemajā stāvoklī. Jēzus dzīvoja, lai būtu patīkams savam Tēvam, lai Viņu godātu un slavētu visos ikdienas dzīves brīžos. Viņš iesāka savu misiju, svētījot strādnieka vienkāršo darbu, ar ko tas pelna dienišķo maizi. Strādādams pie namdara darbgalda, Viņš kalpoja Dievam tāpat kā tad, kad darīja brīnumus lielu ļaužu pulku priekšā. Tāpēc katrs jaunietis, kas seko Kristus uzticības un paklausības piemēram Viņa nabadzīgajā mājas dzīvē, arī uz sevi drīkst attiecināt vārdus, ko par Kristu reiz sacīja Viņa Tēvs: "Redzi, tas ir Mans Kalps, ko Es neatlaižu, Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika." (Jes. 42:1)