Šīm rosīgajām pilsētām pie Galilejas jūras brīvi tika piedāvātas Debesu bagātākās svētības. Dienu no dienas Dzīvības Lielkungs bija uzturējies viņu vidū. Dieva godība, ko ilgojās redzēt pravieši un ķēniņi, bija atklājusies lieliem ļaužu pulkiem, kas drūzmējās pie Pestītāja. Tomēr tie noraidīja Debesu Dāvanu.
Cenzdamies izskatīties ļoti apdomīgi, rakstu mācītāji bija brīdinājuši ļaudis nepieņemt mācību, ko sludināja šis ceļojošais Skolotājs, jo Viņa teorija un prakse esot pretēja tēvu tēvu mācībām. Ļaudis paši necentās izprast Dieva Vārdu, bet uzticējās priesteru un farizeju izskaidrojumiem. Tie nepagodināja Dievu, bet gan priesterus un rakstu mācītājus, un atmeta patiesību, lai varētu ievērot savas tradīcijas. Daudzi tika ietekmēti un gandrīz vai pārliecināti, bet tie nerīkojās pēc pārliecības un tādēļ tos nevarēja uzskatīt par Kristus pusē stāvošiem. Sātans uzmācās ar kārdinājumiem, līdz gaisma sāka likties kā tumsība. Tā daudzi atmeta patiesību, kas viņu dvēselēm būtu kļuvusi par glābšanu.
Patiesais Liecinieks saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu." (Atkl. 3:20) Ikviens Dieva Vārdā vai Viņa vēstnešu izteiktais brīdinājums, rājiens vai lūgums ir klauvējiens pie sirds durvīm. Tā ir Jēzus balss, kas lūdz ielaist. Līdz ar katru neievērotu aicinājumu vēlēšanās atvērt kļūst arvien vājāka. Svētā Gara ietekme, šodien apslāpēta, rīt vairs nebūs tik spēcīga. Sirds kļūst nejūtīga, tā nenovērtē dzīves īsumu un aiz tās esošo lielo mūžību. Tiesas dienā mūs notiesās nevis tāpēc, ka atradāmies maldos, bet gan tāpēc, ka būsim nonicinājuši Debesu sūtītās izdevības uzzināt, kas ir patiesība.
Tāpat kā apustuļi, arī septiņdesmit izsūtītie mācekļi, kā sava aicinājuma zīmogu bija saņēmuši pārdabiskas dāvanas. Kad tie, darbu pabeiguši, atgriezās, tie ar lielu prieku varēja stāstīt: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā." Bet Jēzus uz to atbildēja: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!"
Jēzus gara acīm skatīja pagātnes un nākotnes ainas. Viņš redzēja Luciferu, kā to vispirms izraidīja no Debesīm. Viņš raudzījās nākotnē uz savu nāves moku brīžiem, kad visu pasauļu priekšā tiks atmaskots viltnieka raksturs. Viņš dzirdēja saucienu: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30), kas pasludināja, ka kritušās cilvēces atpestīšana ir nodrošināta uz visiem laikiem, ka Debesis uz mūžu mūžiem ir slēgtas apsūdzībām un krāpšanai, ko sātans tur gribētu izraisīt.
Pāri Golgātas krusta mokām un kaunam Jēzus skatījās nākotnē uz lielo pastaro dienu, kad šīs pasaules valdnieks tiks iznīcināts uz zemes, kas tik ilgi cietusi no viņa sacelšanās. Jēzus redzēja ļaunuma izbeigšanos, kad Dieva miers atkal piepildīs Debesis un zemi.
Turpmāk Kristus sekotājiem sātanu vajadzēja uzskatīt par uzvarētu ienaidnieku. Pie krusta Jēzus gatavojās izcīnīt uzvaru viņu vietā, uzvaru, kuru Viņš vēlējās, lai tie pieņemtu par savu: "Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs."
Svētā Gara visvarenais spēks ir ikvienas nožēlas pilnas dvēseles Aizstāvis. Nevienam, kas grēku nožēlā un ticībā lūgs pēc aizsardzības, Kristus neļaus nonākt ienaidnieka varā. Pestītājs stāv klāt pie savējiem, kad tie tiek kārdināti un pārbaudīti. Kopā ar Viņu nav iespējama neveiksme, zaudējums vai sakāve, jo, pateicoties Viņa spēkam, mēs spējam visas lietas. Kad uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, negaidiet, kamēr visas grūtības nokārtojas, bet raugieties uz Jēzu, savu Palīgu.
Ir kristieši, kas pārāk daudz domā un runā par sātana varu. Tie domā par savu pretinieku, tie piemin viņu savās lūgšanās, tie runā par viņu un tas šo cilvēku iztēlē sāk pieņemt arvien lielākus un lielākus apmērus. Bez šaubām, sātans ir spēcīga būtne, bet, pateicība Dievam, ka mums ir varenāks Pestītājs, kas ļauno izraidījis no Debesīm. Sātanam patīk, ka mēs daudzinām viņa varu. Bet kādēļ gan mums nerunāt par Jēzu? Kādēļ necildināt Viņa spēku un mīlestību?
Apsolījuma varavīksne, kas apņem troni augstībā, ir mūžīga liecība, ka "tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". (Jāņa 3:16) Tā Visumam liecina, ka Dievs nekad neatstās savus ļaudis cīņā ar ļauno. Tā mums ir spēka un aizsardzības galvojums tik ilgi, kamēr pastāv pats tronis.
Jēzus turpināja: "Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs." Nepriecājieties, ka jums ir tāda vara, lai neaizmirstu savu atkarību no Dieva. Sargieties, lai neiezogas pašpārliecinātība un jūs nesākat darboties vairāk savā nekā Meistara garā un spēkā! Jūsu es vienmēr būs gatavs saņemt godu, ja vien darbam ir panākumi. Bet, glaimojot sev un cildinot sevi, citiem nepaliks iespaids, ka Dievs ir viss un visā. Apustulis Pāvils saka: "Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs." (2. Kor. 12:10). Apzinoties savu vājumu, mēs arī mācāmies paļauties uz spēku, kas nav mūsos pašos. Nekas nevar tā stiprināt sirdi kā pastāvīga apziņa, ka par visu esam atbildīgi Dievam. Nekas nesniedzas dziļāk, līdz pat mūsu izturēšanās visapslēptākajiem motīviem, kā Kristus piedodošās mīlestības apziņa. Mums jānāk saskarē ar Dievu, tad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, kas darīs mūs spējīgus aizsniegt līdzcilvēkus. Priecājieties, ka pateicoties Kristum esat savienoti ar Dievu un esat Debesu ģimenes locekļi! Kamēr tu raudzīsies augstāk par sevi, tu nepārtraukti jutīsi cilvēka dabas vājumu. Jo mazāk tu izpatiksi savam es, jo skaidrāka un noteiktāka būs tava izpratne par Glābēja pilnību. Jo ciešāk tu savienosi sevi ar gaismas un spēka Avotu, jo lielāka gaisma tiks izlieta pār tevi un jo lielāks būs tavs spēks darboties Dieva labā. Līksmojies par to, ka tu esi vienots ar Dievu, vienots ar Kristu un ar visu Debesu ģimeni.
Kad septiņdesmit mācekļi klausījās Kristus vārdos, Svētais Gars ar dzīvām atziņām ietekmēja viņu prātu un rakstīja patiesību sirds galdiņos. Kaut gan ļaužu pulki bija tiem visapkārt, tie jutās, it kā būtu vienatnē ar Dievu.
Zinādams, ka tie bija izjutuši šī brīža atklāsmi, Jēzus kļuva priecīgs un sacīja: "Es tev pateicos, Tēvs, Debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs, un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls, un, kam šis Dēls to grib atklāt."
Pasaules godātie, tā sauktie lielie un gudrie vīri ar visu viņu izslavēto gudrību nespēja izprast Kristus raksturu. Tie sprieda par Viņu pēc ārējā izskata, raugoties uz zemo izcelsmi, kas Viņam bija kā cilvēciskai būtnei. Bet zvejniekiem un muitniekiem bija atļauts skatīt Neredzamo. Pat mācekļi nespēja saprast visu, ko Jēzus gribēja viņiem atklāt, bet laiku pa laikam, kad tie padevās Svētā Gara spēkam, viņu prāti tika apgaismoti. Tie apzinājās, ka viņu vidū cilvēciskā miesā ietērpies staigā varenais Dievs. Jēzus priecājās, ka, neskatoties uz to, ka šo atziņu nebija apguvuši gudrie un apdomīgie, tā bija saprotama vienkāršajiem cilvēkiem. Bieži, kad Viņš skaidroja Vecās Derības Rakstus un rādīja, ka tie attiecas uz Viņu un salīdzināšanas darbu, Svētais Gars tos apgaismoja un pārcēla Debesu atmosfērā. Praviešu pasludināto patiesību viņi izprata skaidrāk nekā paši vēsts uzrakstītāji. Turpmāk tie Vecās Derības Rakstus varēja lasīt ne kā rakstu mācītāju un farizeju doktrīnas, ne kā gudru, sen mirušu cilvēku izteicienus, bet kā jaunu atklāsmi no Dieva. Tie skatīja To, "ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos." (Jāņa 14:17)
Vienīgais ceļš, kā iegūt pilnīgāku patiesības izpratni, ir uzturēt iejūtīgu un Kristus Garam paklausīgu sirdi. Dvēselei jātiek šķīstītai no iedomības un augstprātības, tai jākļūst iztukšotai no visa, kas to pildījis un pārvaldījis, un tajā uz troņa jābūt Kristum. Cilvēciskā zinātne ir par ierobežotu, lai izprastu salīdzināšanu. Pestīšanas plāns sniedzas tik tālu, ka filozofija to nespēj izskaidrot. Tas vienmēr paliks noslēpums, ko nespēs izdibināt pat visdziļākie prātojumi. Pestīšanas zinātni nav iespējams izskaidrot, bet ar to var iepazīties piedzīvojumos. Tikai tas, kas ierauga savu grēcīgumu, var saskatīt, cik bezgalīgi dārgs ir Pestītājs.
Atziņas, ko Kristus mācīja, kad Viņš nesteidzoties ceļoja no Galilejas uz Jeruzālemi, bija audzinošas. Ļaudis kāri klausījās Viņa vārdos. Perejā, tāpat kā Galilejā, vietējie iedzīvotāji nebija nonākuši tādā fanātisma varā kā Jūdejā, un Jēzus sludināšana atrada atbalsi viņu sirdīs.
Šajos pēdējos darbības mēnešos Kristus stāstīja daudzas līdzības. Priesteri un rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nemitīgi pieaugošu niknumu, un Jēzus tiem adresētos brīdinājumus ietvēra simbolos. To nozīmi nebija iespējams pārprast, tomēr Viņa vārdos tie nespēja atrast neko tādu, uz ko varētu balstīt savu apsūdzību. Līdzībā par farizeju un muitnieku paštaisnā lūgšana: "Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki" izrādījās krasā pretstatā ar nožēlojoša grēcinieka lūgumu: "Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!" (Lūk. 18:11,13) Tādā veidā Kristus norāja jūdu liekulību. Bet ar līdzībām par neauglīgo vīģes koku un lielo mielastu Viņš jau iepriekš pasludināja sodu, kas nāks pār nepaklausīgo tautu. Tie, kas ar izsmieklu bija noraidījuši aicinājumu uz Evaņģēlija mielastu, dzirdēja Viņa brīdinājuma vārdus: "Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu." (Lūk. 14:24)
Ļoti vērtīgas bija mācekļiem dotās pamācības. Līdzības par neatlaidīgo atraitni un par draugu, kas pusnaktī lūdza maizi, padarīja vēl iespaidīgākus Viņa vārdus: "Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts." (Lūk. 11:9) Vēlāk viņu svārstīgā ticība bieži tika stiprināta, atceroties Kristus vārdus: "Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz." (Lūk. 18:7,8)
Kristus atkārtoja jauko līdzību par pazudušo avi. Bet Viņš tur ietverto domu risināja vēl tālāk, stāstīdams par nozaudēto sudraba grasi un pazudušo dēlu. Šo mācību varenumu mācekļi toreiz nespēja visā pilnībā novērtēt; bet pēc Svētā Gara izliešanas, kad tie, gūstot panākumus darbā pie pagāniem, sastapās ar jūdu skaudību un dusmām, viņi labāk saprata līdzību par pazudušo dēlu un varēja gūt Kristus vārdos aprakstīto prieku. Tiem "bija jālīksmojas un jāpriecājas (..)", "jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts." (Lūk. 15:32,24) Kad mācekļi izgāja sava Kunga vārdā, sastapdamies ar pārmetumiem, nabadzību un vajāšanām, tie bieži stiprināja savas sirdis, atkārtodami vārdus, kurus Viņš teica šī pēdējā ceļojuma laikā: "Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu Debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. "Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds." (Lūk. 12:32-34)