Tad viņu aizveda uz farizeju padomi. Tur atkal izvaicāja, kā viņš ieguvis redzi. Dziedinātais paskaidroja: "Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un varu redzēt." Tad daži farizeji sacīja: "Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu." Farizeji cerēja pierādīt, ka Jēzus ir grēcinieks un tādēļ nav Mesija. Tie nezināja, ka neredzīgā cilvēka dziedinātājs ir tas pats, kas kādreiz iecēla sabatu un zināja visus pienākumus, kas ar to saistīti. Tie izlikās par sevišķi dedzīgiem sabata svētuma aizstāvjiem un tomēr šajā dienā plānoja slepkavību. Bet daudzi, dzirdot par šo brīnumdarbu, jutās dziļi aizkustināti un pārliecināti, ka Tas, kas bija atdarījis neredzīgā acis, ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs cilvēks. Atbildot uz apsūdzību, ka Jēzus esot grēcinieks tādēļ, ka Viņš neievērojot sabatu, tie sacīja: "Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?"
Atkal rabīni griezās pie dziedinātā: "Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?" Tas sacīja: "Viņš ir pravietis." Tad farizeji centās apgalvot, ka tas neesot akls piedzimis un neesot tagad atguvis redzi. Tie ataicināja viņa vecākus un prasīja tiem: "Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis?"
Tur stāvēja cilvēks, kas apliecināja, ka bijis neredzīgs un atguvis redzi, bet farizeji drīzāk gribēja noliegt acīm redzamo un skaidri saprotamo, nekā atzīties, ka ir maldījušies. Tik spēcīgi ir aizspriedumi, tik izkropļota farizeju taisnība.
Farizejiem vēl bija atlikusi viena cerība - iebaidīt neredzīgā vecākus. Izlikdamies patiesi, tie jautāja: "Kā tad viņš tagad var redzēt?" Vecāki baidījās pakļaut sevi draudiem, jo bija izziņots, ka ikvienu, kas Jēzu apliecinās par Kristu, "izslēgs no draudzes", tas ir, uz trīsdesmit dienām izsvītros no sinagogas sarakstiem. Šajā laikā izslēgtajā namā nedrīkstēja apgraizīt nevienu bērnu, ne arī apraudāt mirušo. Šādu spriedumu uzskatīja par lielu nelaimi, bet, ja arī tas vēl neizsauca nožēlu, tad sekoja smagāks sods. Dēla dzīvē notikušais brīnums vecākus bija pārliecinājis, bet tie atbildēja: "Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs." Tādā veidā tie atbildību no sevis novēla uz dēlu, jo viņi neuzdrošinājās aizstāvēt Kristu.
Strupceļš, kādā tagad bija nonākuši farizeji, viņu šaubas, aizspriedumi un neuzticēšanās notikušajam faktam sāka atvērt acis ļaužu masām, īpaši vienkāršajai tautai. Jēzus daudzkārt savus brīnumdarbus bija darījis uz ielas, visiem redzot, un Viņa pūles vienmēr atviegloja citu ciešanas. Daudzu prātus nodarbināja jautājums: vai tad Dievs tādus varenus darbus darītu caur krāpnieku, kā to apgalvoja farizeji? Cīņa arvien vairāk saasinājās.
Farizeji redzēja, ka, tā rīkojoties, viņi tikai vairo interesi par Jēzus darbu. Tie nespēja noliegt brīnumu. Dziedināto pildīja prieks un pateicība. Viņš apbrīnoja dabu un līksmojās par zemes un debesu skaistumu. Tas atklāti visiem stāstīja par savu piedzīvojumu, bet farizeji vēlreiz mēģināja viņu apklusināt, sacīdami: "Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks." Citiem vārdiem: nesaki vairs, ka šis cilvēks tev atdeva redzi, jo to darīja Dievs.
Dziedinātais atbildēja: "Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt."
Tad tie viņu atkal pratināja: "Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?" Ar tik daudziem jautājumiem tie centās viņu samulsināt, lai tam rastos doma, ka ticis maldināts. Sātans un ļaunie eņģeļi bija farizeju pusē un apvienoja savus spēkus un viltību ar cilvēku prātojumiem, lai nomāktu Kristus ietekmi. Tie mēģināja izdzēst pārliecību, kas sāka nostiprināties daudzos cilvēkos. Bet arī Dieva eņģeļi bija turpat blakus, lai stiprinātu cilvēku, kam atdota redze.
Farizeji neaptvēra, ka tie ir sastapušies ne tikai ar šo neizglītoto cilvēku, kas bija piedzimis neredzīgs. Tie nepazina To, ar ko cīnījās. Neredzīgā cilvēka dvēselē iespīdēja Dieva gaisma. Kad šie liekuļi centās panākt, lai viņš neticētu, ar atbilžu spēku un asumu Dievs tam palīdzēja parādīt, ka viņu nevar samulsināt. Dziedinātais atbildēja: " "Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?" Tad tie viņu nolamāja un sacīja: "Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir." "
Kungs Jēzus zināja, kādi pārbaudījumi šim cilvēkam būs jāiztur, tādēļ piešķīra tam žēlastību un runas dāvanu, lai tas kļūtu par Viņa liecinieku. Farizejiem sniegtā atbilde bija skarbs pārmetums pratinātājiem. Tie uzdevās par Svēto Rakstu izskaidrotājiem, tautas reliģiskajiem vadoņiem, taču te bija Kāds, kas darīja brīnumus, un tie acīmredzami nepazina Viņa spēku, raksturu un autoritāti. "Tas jau ir tas dīvainais," sacīja dziedinātais, "ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt."
Dziedinātais cilvēks saviem pratinātājiem nostājās pretī ar viņu pašu argumentiem. Viņa izdarītais secinājums bija neapgāžams. Farizeji bija pārsteigti un apklusa šo aso, noteikto vārdu priekšā. Dažus mirkļus valdīja klusums. Tad sadrūmušie priesteri un rakstu mācītāji ietinās savos platajos svārkos, it kā vairīdamies no apgānīšanās saskarē ar dziedināto, nokratīja pīšļus no kājām un uzbruka viņam ar pārmetumiem: "Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?" Tad tie šo cilvēku izslēdza no draudzes.
Jēzus uzzināja visu notikušo un drīz pēc tam, viņu atradis, sacīja: "Vai tu tici Dieva Dēlam?"
Pirmo reizi aklais raudzījās sava Glābēja sejā. Padomes priekšā viņš bija redzējis savus uztrauktos un apmulsušos vecākus, viņš bija sastapies ar rakstu mācītāju dusmu un naida pārvērstajiem skatieniem, bet tagad viņa acis vērās Jēzus mīlošajā, miera pilnajā vaigā. Tikko viņš bija dārgi samaksājis, apliecinot Jēzus dievišķo spēku, tādēļ tagad tam tika dāvāta augstāka atklāsme.
Uz Pestītāja jautājumu: "Vai tu tici Dieva Dēlam?" neredzīgais atbildēja ar pretjautājumu: "Kungs, kas tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?" Tad Jēzus sacīja: "Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas tas ir." Tad dziedinātais cilvēks pielūgsmē nometās pie Jēzus kājām. Atjaunojās ne tikai viņa dabīgā redze, bet atvērās arī garīgās izpratnes acis. Viņa dvēselei atklājās Kristus, un viņš pieņēma Pestītāju kā Dieva Sūtīto.
Tuvumā bija sapulcējusies grupa farizeju, kas Jēzum atgādināja atšķirīgo reakciju, kādu ļaudīs izraisīja Viņa vārdi un darbi. Viņš sacīja: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli." Kristus bija nācis atvērt aklo acis un nest gaismu tiem, kas sēž tumsībā. Viņš bija skaidri pateicis, ka ir pasaules gaisma, un tikko izdarītais brīnumdarbs Viņa sūtību apstiprināja. Ļaudis, kas Pestītāju redzēja Viņa pirmās atnākšanas laikā, tika apbalvoti ar vispilnīgāko dievišķās klātbūtnes atklāsmi, kādu pasaule jebkad bija skatījusi pirms tam. Tad atzīšana par Dievu izpaudās visskaidrāk. Bet līdz ar šo atklāsmi cilvēki saņēma arī spriedumu. Tika pārbaudīti viņu raksturi un izšķirts liktenis.
Dieva spēka izpausme, kas neredzīgajam cilvēkam bija dāvājusi tiklab fizisko, kā garīgo redzi, farizejus atstāja vēl dziļākā tumsībā. Daži no Kristus klausītājiem, juzdami, ka Viņa vārdi attiecas uz tiem, vaicāja: "Mēs taču neesam akli?" Jēzus atbildēja: "Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka." Ja Dievs rīkotos tā, ka jums nebūtu iespējams saskatīt patiesību, tad, to nezinot, jūs nebūtu vainīgi. "Bet tagad jūs sakāt: mēs redzam." Jūs ticat, ka spējat redzēt, un atmetat līdzekļus, pateicoties kuriem varētu iegūt redzes spējas. Pie visiem tiem, kas apzinājās savu trūkumu, Jēzus nāca ar neierobežotu palīdzību. Bet farizeji negribēja atzīties trūkumā; tie atteicās nākt pie Kristus un tāpēc tika atstāti aklumā - aklumā paši savas vainas dēļ. Jēzus sacīja: "Tāpēc jūsu grēks paliek."