[15] Lai visi zemes iedzīvotāji saņemtu Debesu labākās dāvanas, Kungs izaicināja Ābrahāmu no viņa elkus pielūdzošajiem radiem un pavēlēja dzīvot Kānaānā. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” Viņš sacīja, “Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2) Ābrahāmu aicināja augstam goda pilnam uzdevumam – kļūt par tēvu ļaudīm, kuriem vairākus gadsimtus bija jāuzglabā un jāsargā pasaulei sniegtā Dieva patiesība, lai visas tautas ar to varētu iepazīties un tikt svētītas ar apsolītā Mesijas atnākšanu.
Cilvēki gandrīz bija pazaudējuši atziņu par patieso Dievu. Viņu prātu bija aptumšojusi kalpošana elkiem. Kunga baušļus, kuri ir svēti, taisni un labi, ļaudis pūlējās atvietot ar likumiem, kas atbilstu pašu nekrietnās, savtīgās sirds nolūkiem. Tomēr Kungs savā žēlastībā cilvēkus neizdeldēja. Viņš tos centās iepazīstināt ar sevi, šim nolūkam izmantojot draudzi. [16] Viņš vēlējās, lai pamatlikumi, kas atklātos draudzē, atjaunotu cilvēkos Dieva morālo līdzību.
Virs zemes vajadzēja paaugstināt Dieva bauslību un uzturēt Viņa autoritāti. Šo lielo un cēlo darbu paredzēja Israēla namam. Kungs tos atšķīra no pasaules, lai tiem uzticētu svētu uzdevumu. Viņš tos darīja par savu likumu uzglabātājiem, lai tādā veidā cilvēkos uzturētu dzīvu atziņu par sevi. Tā Debesu gaismai vajadzēja spīdēt pasaules tumsā, bija jādzird balss, kas aicina visus ļaudis atgriezties no elkiem, lai kalpotu Dzīvajam Dievam.
“Ak Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?” “Viņš sūtīja Mozu, savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izraudzījis. Tie darīja brīnuma zīmes viņu starpā un brīnumus Hama zemē.” “Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi.” (2. Moz. 32:11; Ps. 105:26,27; 106:9) Viņš tos atbrīvoja no verdzības, lai ievestu labā zemē, kuru Viņš bija sagatavojis tiem par patvērumu no ienaidniekiem. Viņš tos vadīja pie sevis un apskāva savām Mūžīgajām Rokām. Pateicībā par Viņa laipnību un žēlastību tiem vajadzēja paaugstināt Viņa Vārdu un darīt to godājamu virs zemes. [17]
“Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkaba un Viņa mantības mēraukla. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā savu acuraugu. Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem. Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.” (5. Moz. 32:9-12) Tā Viņš israēliešus vilka pie sevis, lai tie dzīvotu Visaugstākā patvērumā. Kā izredzēta tauta tie brīnišķīgi tika sargāti tuksnesī un beidzot ievesti Apsolītajā zemē.
Izmantojot tēlainu stāstījumu, Jesaja ar aizkustinošu patosu aino Israēla aicinājumu un audzināšanu, lai tie pasaulē varētu iziet kā Jehovas pārstāvji, auglīgi ikkatrā labā darbā:
“Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus (..).” (Jes. 5:1,2)
Ar izredzēto tautu Kungs bija plānojis sniegt svētības visai [18] cilvēcei. “Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams,” ziņo pravietis, “un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7)
Israēlam uzticēja Dieva Vārdu. Kā sēta tos apņēma Kunga likumu priekšraksti, Viņa bauslība, Viņa mūžīgās patiesības, taisnības un skaidrības pamatlikumi. Paklausot šīm pamācībām, tie būtu pasargāti, jo tā tiktu novērsta tautas pašiznīcināšanās grēcīgos ieradumos. Kā torni dārzā Kungs zemes vidienē novietoja savu Svēto templi.
Ļaužu Skolotājs bija Kristus. Kā Viņš ar tiem bija uzturējies tuksnesī, tā Viņam joprojām vajadzēja palikt to Vadonim un Padomdevējam. Teltī un dievnamā Viņa godība mājoja Vissvētākajā vietā virs Žēlastības krēsla. Viņš to labā pastāvīgi atklāja savas mīlestības un pacietības bagātības.
Ar Mozus starpniecību Kungs tiem darīja zināmus savus nodomus un skaidri izteica viņu labklājības noteikumus. “Jo tu esi Tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes.” (5. Moz. 7:6)
“Šodien tu esi tam Kungam sacījis, lai Viņš ir tev par Dievu un ka tu staigāsi visos Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un klausīsi Viņa balsij. Un tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par īpašuma tautu, kā Viņš to bija teicis, un ka tu turi visus Viņa baušļus. Un ka Viņš tevi augstu cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, [19] ka tu būtu pagodināta, slavināta un teikta un būtu par svētu tautu tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis.” (5. Moz. 26:17-19)
Israēlam bija jāieņem viss no Kunga norādītais zemes apgabals. Tautas, kas atteicās pielūgt patieso Dievu un Tam kalpot, vajadzēja izdzīt. Tomēr Kungam bija nolūks Israēla ļaužu dzīvē atklāt savu raksturu un tādā veidā cilvēkus vilkt pie sevis. Evaņģēlija aicinājumu vajadzēja sniegt visai pasaulei. Ar upuru pienešanu dievkalpojumos tautu priekšā pienācās paaugstināt Kristu, lai visi, kas Viņu uzlūkotu, dzīvotu. Ikvienam, kas līdzīgi kānaānietei Rahabai vai moābietei Rutei novērstos no elkiem un pielūgtu patieso Dievu, vajadzēja pievienoties Viņa izredzētajai tautai. Israēlam pieaugot, tie paplašinātu robežas, līdz aptvertu visu pasauli.
Bet senais Israēls Dieva nodomus nepiepildīja. Kungs saka: “Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi!” “Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus.”
“Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt savā vīnadārzā. Ko Es nebūtu darījis? [20] Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko es darīšu ar savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida taisnu tiesu, bet redzi, izlej asinis, taisnīgumu, bet redzi, atskan vaimanas!” (Jer. 2:21; Hoz. 10:1; Jes. 5:3-7)
Ar Mozus starpniecību Kungs jau iepriekš paziņoja arī neuzticības sekas. Atsakoties turēt Viņa derību, tie paši sev pārtrauks dievišķās dzīvības plūsmu un nevarēs vairs saņemt Dieva svētības. Laiku pa laikam šo brīdinājumu ievēroja, un tad pār jūdiem un no viņiem uz apkārtējiem ļaudīm izlējās bagātas svētības. Bet daudz biežāk tie savā dzīvē Dievu aizmirsa un nesaskatīja augsto priekšrocību būt par Kunga pārstāvjiem. Viņi nolaupīja Tam piederošo kalpošanu un liedza citiem cilvēkiem reliģisku vadību un svētu piemēru. Viņi gribēja piesavināties vīnadārza augļus, pār kuriem tie bija iecelti vienīgi kā pārvaldnieki. Viņu savtība un kāre pēc mantas izraisīja nicināšanu pat pagānos. [21] Tas citām tautām neļāva pareizi izprast Dieva raksturu un Viņa valsts likumus.
Dievs savus ļaudis pacieta un panesa Tēva mīlestībā. Viņš pie tiem darbojās, gan dodams, gan atraudams zināmas svētības. Viņš pacietīgi atklāja to pārkāpumus un lēnprātīgi gaidīja uz grēku nožēlu. Tika sūtīti pravieši un vēstneši, lai tautai rādītu tās pienākumu pret Kungu, bet šos spriest spējīgos un garīga spēka pilnos vīrus neuzņēma un pret tiem izturējās kā pret ienaidniekiem. Vīnadārza pārvaldnieki tos vajāja un nogalināja. Tad Dievs sūtīja vēl citus vēstnešus, bet tos sagaidīja ar vēl lielāku naidu.
Gūstniecības laikā atrautā dievišķā labvēlība daudzus vadīja pie nožēlas un labošanās, tomēr, atgriezusies Apsolītajā zemē, jūdu tauta atkārtoja iepriekšējo paaudžu kļūdas un nonāca ar apkārtējām tautām politiskās nesaskaņās. Praviešus, ko Dievs sūtīja novērst valdošo ļaunumu, uzņēma tāpat kā agrākos laikos, ar nicinājumu un aizdomām. Tā no gadsimta gadsimtā vīnadārza turētāji pavairoja savus noziegumus.
Labo vīnakoku, ko dievišķais dārza Īpašnieks iedēstīja Palestīnas kalnos, israēlieši noniecināja un beidzot izmeta pār vīnadārza mūri. Tie to salauza un samīdīja zem kājām, [22] cerot, ka ir iznīcinājuši uz visiem laikiem. Īpašnieks vīnakoku paņēma un paslēpa ļaužu skatam. Viņš to atkal iedēstīja, tikai mūra otrajā pusē un tādā veidā, ka stumbrs vairs nebija redzams. Stīgas gan noliecās pār mūri un zariņus varēja uzpotēt, bet piekļūt stumbram vai nodarīt tam ko ļaunu vairs nebija iespējams.
Šodien virs zemes esošajai Dieva draudzei – Viņa vīnadārza sargiem – praviešu dotās brīdinājuma vēstis ir sevišķi vērtīgas, jo tās izskaidro Kunga mūžīgos nodomus ar cilvēci. Praviešu mācībās nepārprotami atklāta Dieva mīlestība pret kritušo cilvēci, kā arī tās atpestīšanas plāns. Ziņojumi par Israēla aicināšanu, par šīs tautas sekmēm un kļūdām, par dievišķās labvēlības atgūšanu un vīnadārza Kunga atmešanu, tāpat kā laikmetu plāns, ko piepilda uzticīgais atlikums, saņemot visus derības apsolījumus – ir temati, ko Dieva vēstneši snieguši Viņa draudzei visos aizgājušajos gadsimtos. Arī mūsdienu vēsts draudzei, tiem, kas uzticīgi kopj Viņa Vīnadārzu, ir tā pati, par ko runāja senatnes pravieši. “Tai dienā sacīs: “Jauks vīnadārzs! Dziediet par to! Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti.” (Jes. 27:2,3)
Lai Israēls cer uz Dievu! Dārza Kungs tagad no visām tautām, ciltīm un ļaudīm sakrāj dārgos augļus, kurus tik ilgi gaidījis. Drīz Viņš nāks pie savējiem. Tai līksmajā dienā beidzot piepildīsies Viņa mūžīgais nodoms ar Israēla namu.
“Nākamā laikā Jēkabs laidīs saknes un Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību.” (Jes. 27:6)