Tam, kuram uzdots veikt daļu šī laika darbā, vajadzētu sajust uz sevis gulstamies svinīgu atbildību. Mēs strādājam mūžībai. Ja ēdīsim no Debesīm nākušo maizi, tad garā un raksturā būsim līdzīgi Kristum. Mēs dzīvojam laikmetā, kad nedrīkst parādīties nekāds garīgs kūtrums. Katrai dvēselei jānes sev līdzi Debesu dzīvības straume. Bieži jautā: "Kāpēc draudzēm trūkst garīga spēka? Atbilde ir šāda: "Locekļi atļauj savu prātu novērst no Dieva Vārda." Mēs fiziski veidojamies no tā, ko mēs ēdam, un līdzīgi mūsu garīguma raksturu nosaka barība, ko mēs sniedzam savam prātam. Mums prāts un sirds jābaro pareizi, ēdot Dieva Dēla miesu un dzerot Viņa asinis.
Kristus saka: "Patiesi, patiesi Es jums saku, kas tic Man, tam ir mūžīga dzīvība.... Es esmu dzīvības maize, /170/ kas nākusi no Debesīm; kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.... Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastardienā. Jo Mana miesa ir patiesi ēdiens un Manas asinis ir patiesi dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā. Itin kā Mani Dzīvais Tēvs ir sūtījis un Es dzīvoju caur Tēvu; tāpat, kas Mani ēd, tas arīdzan dzīvos caur Mani." (Jāņa 6,47.-57.)
Mums jāpaliek Kristū, un Kristum jāpaliek mūsos; jo mēs esam "Dieva līdzstrādnieki". Kristieša darbs ir personīgs darbs. Lai Dieva strādnieki mitējas meklēt kļūdas, jo tas ir grēks. Lai viņi tā labo sevi, kā pēc viņa domām vajadzētu laboties viņu līdzstrādniekiem. Viņu priekštiesība ir dzīvot Kristū, ēdot dzīvības maizi. Tie, kas tā izturēsies, gūs veselīgus, pieaugošus piedzīvojumus, un, darot Jesajas 58. nodaļā aprakstīto darbu, viņu priekšā ies Dieva taisnība.