Iestāde tagad ir uzplaukusi, un tās vadītājiem vairs nevajadzētu uzturēt zemās algu likmes, kas bija nepieciešamas sākumā. Krietniem, prasmīgiem strādniekiem par savu darbu vajadzētu saņemt pareizu atalgojamu, un būtu jāatļauj viņiem pašiem lemt par to, kā izlietot savu algu. Nekādā gadījumā viņiem nevajadzētu likt pārpūlēties. Arī galvenajam ārstam pašam vajadzētu saņemt lielāku atalgojumu.
Galvenajam ārstam es vēlos sacīt: Lai gan atalgojuma jautājums neatrodas tavā personīgā uzraudzībā, tomēr /143/ būtu ļoti labi, ja tu tajā rūpīgi ieskatītos; jo kā iestādes vadītājs tu par to esi atbildīgs. Neprasi, lai strādnieki tik daudz uzupurētos. Ierobežo savu vēlēšanos paplašināt iestādi un sakopot atbildības. Daļu no sanatorijā ieplūstošajiem līdzekļiem atdod iestādēm, kurām vajadzīga palīdzība. Tas noteikti ir pareizi. Tas atbilst Dieva gribai un Viņa ceļiem, un pār sanatoriju nāks Dieva svētības.
Sevišķi es vēlos runāt uz vadītājiem: "Atcerieties, ka strādniekiem vajadzētu maksāt pēc viņu uzticības. Dievs prasa, lai attiecībās viens pret otru mēs ievērotu visstingrākos godīguma principus. Daži no jums ir rūpju un atbildību nomākti, un man rādīts, ka jums draud briesmas kļūt savtīgiem un darīt pāri saviem strādniekiem.
Katram darījumam, neskatoties uz to, vai jūsu priekšā ir atbildīgu vietu ieņemošs darbinieks vai viszemākais ar sanatoriju saistītais strādnieks, jābūt tādam, ko Dievs var atzīt par labu. Staigājiet gaismā, kamēr jums ir gaisma, ka tumsība jūs neaizņem. Daudz labāk būtu, ja mazāk izdotu celtniecībā un samaksātu strādniekiem atbilstoši viņu darba vērtībai, parādot viņiem žēlastību un taisnību.
Sakarā ar gaismu, ko Kungam paticis man sniegt, es zinu, ka jūsu attiecībās ar strādniekiem Viņam daudz kas nav patīkams. Kungs man nav atklājis atsevišķus sīkumus, bet brīdinājis, ka daudzās lietās vajadzīga izšķirīga reforma. Man rādīja, ka Izraēlā vajadzīgi tēvi un mātes, kas saistītu sevi ar institūtu. Tajā vajadzētu nodarbināt svētījušos vīrus un sievas, kas, nebūdami pastāvīgu rūpju un atbildību nospiesti, varētu domāt par darbinieku garīgajām interesēm. Ir nepieciešams, lai šīs plašās iestādes misionāru rindās strādātu šādi vīri un sievas. Nav paveikta /144/ ne puse no tā, ko šai ziņā vajadzētu darīt. šo vīru un sievu pienākumam vajadzētu būt rūpēm par darbiniekiem garīgā ziņā, rādot tiem, kā var mantot dvēseles, pamācot, ka šis darbs pastāv ne daudz vārdos, bet pastāvīgā Kristam līdzīgā dzīvē. Strādnieki ir padoti pasaulīgam ietekmēm, bet viņiem nav jāļauj šiem iespaidiem sevi veidot, bet gan jākļūst par svētījušamies misionāriem, kurus pārvalda cēlinošas un svētījošas tieksmes. Tā viņi iemācīsies pareizi izturēties pret neticīgajiem un atstāt iespaidu, kas mantotu viņus Kristum.
--------------