Iedziļinies Nebukadnecara sapnī, kā tas uzrakstīts Dāniela 4. nodaļā. Ķēniņš redzēja zemē iestādītu augstu koku. Ganāmpulki no kalniem un pakalniem priecājās tā pavēnī, un gaisā lidojošie putni vija savas ligzdas tā zaros. Tā attēloja Nebukadnecara varenumu un labklājību. Tautas bija sapulcētas viņa pārvaldībā. Viņa valstība bija stingri nopamatota padevīgo pavalstnieku sirdīs.
Ķēniņš redzēja savu labklājību un tāpēc paaugstinājās. Neskatoties uz Dieva sniegtajiem brīdinājumiem, viņš darīja tieši to, ko Kungs bija aizliedzis. Viņš ar lepnumu /127/ uzlūkoja savu valstību un izsaucās: "Vai šī nav lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godību?" (Dan. 4:27.) Mirklī, kad tika izteikti šie vārdi, atskanēja spriedums. Ķēniņam tika atņemts saprāts. Viņš zaudēja spriešanas spējas, kas pašam likās esam tik pilnīgas, un gudrība, ar ko viņš lepojās. Prāta dārgakmeņus, to, kas cilvēku paceļ pāri dzīvniekiem, viņš nevarēja vairs ilgāk paturēt.
Lepnā un varenā valdnieka roka vairs netur scepteri. Viņš kļuvis ārprātīgs. Viņš tagad ganās kopā ar lopiem un ēd līdzīgi tiem. Viņš ir lauka zvēru sabiedrotais. Piere, kas kādreiz nesa kroni, saprāta trūkumā ir izķēmota. Pilnvarotie ir aizgājuši. "Nocērtiet koku un apcērtiet tā zarus, un nobraukiet tā lapas, un izkaisiet tā augļus." Dan. 4,14.
Tā Kungs parādās varens kā Patiesais un Dzīvais Dievs. Pareizi Dāvids izsaucas: "Es esmu redzējis ļauno ļoti spēcīgu un zaļojam kā laura koku. Bet tas iznīka, un, redzi, tā nebija vairs; es pēc visa vaicāju, bet viņš netapa atrasts. " (Ps. 37,35.36.) Lai cilvēki paaugstinās lepnumā, bet Kungs viņus neatbalstīs un neizglābs no krišanas. Lai draudze lepojas un lielās, nejuzdamās atkarīga no Dieva, lai nepaaugstina Viņa spēku, un Kungs to noteikti atstās, un tā kritīs. Lai ļaudis lielās ar bagātību, saprātu, zināšanām, ar visu ko, izņemot Kristu, un viņi drīz piedzīvos kaunu un sajukumu.