Kad Mozus paziņoja ļaudīm dievišķo lēmumu, viņu niknums pārvērtās bēdās. Tie apzinājās, ka sods ir taisnīgs. Desmit neuzticīgos izlūkus Dievs sita ar mēri, un tie nomira visa Israēla acu priekšā, bet viņu liktenī tauta skaidri saskatīja spriedumu arī par sevi.
Šķita, ka tie tagad patiesi nožēlo savu ļauno izturēšanos, bet ļaudis vairāk bēdājās par grēcīgā darba sekām, nekā par savu nepateicību un nepaklausību. Redzot, ka Kungs neatkāpjas no sava nodoma, viņos atkal pamodās ietiepība un tie paziņoja, ka neies atpakaļ tuksnesī. Pavēlēdams tiem doties prom no savu ienaidnieku zemes, Dievs pārbaudīja viņu šķietamo padevību, lai pierādītu, ka tā nav patiesa. Viņi zināja, ka ir smagi apgrēkojušies, dodami vaļu savām straujajām izjūtām un gribēdami iznīcināt izlūkus, kuri mudināja tos paklausīt Dievam, tomēr tie bija izbijušies vienīgi no savas briesmīgās kļūdas, kuras sekas tiem nozīmēja iznīcību. Viņu sirds palika nepārveidota, un tiem vajadzēja tikai attiecīgu izdevību, lai atkārtotu līdzīgu izlēcienu. Un tas radās, kad Mozus tiem Dieva uzdevumā pavēlēja griezties atpakaļ uz tuksnesi.
Lēmums, ka Israēls četrdesmit gadus nevarēs ieiet [392] Kānaānā, Mozum, Āronam, Kālebam un Jozuam sagādāja rūgtu vilšanos. Tomēr dievišķo spriedumu viņi uzņēma bez kurnēšanas. Bet tie, kuri par Dieva rīcību bija sūdzējušies un paziņojuši, ka dosies atpakaļ uz Ēģipti, tagad, kad svētības, kuras tie bija nonicinājuši, viņiem tika atrautas, skaļi raudāja un vaimanāja. Tie bija klaigājuši par neko, tādēļ tagad Dievs tiem deva iemeslu raudāt. Ja viņi būtu noskumuši savu grēku dēļ, kad tie viņiem uzticīgi tika atklāti, tad šis spriedums nebūtu nācis. Bet tie bēdājās paša soda dēļ; viņu sāpes nebija saistītas ar nožēlu, tāpēc viņu likteni nevarēja grozīt.
Nakti tie pavadīja vaimanādami, bet līdz ar rītu radās jauna cerība. Viņi nolēma izpirkt savu gļēvo izturēšanos. Kad Dievs bija pavēlējis celties un ieņemt zemi, tie atteicās to darīt, bet tagad, kad Viņš pavēlēja atkāpties, tie atkal tam pretojās. Viņi nolēma iekarot šo zemi un kļūt par tās īpašniekiem. Varbūt, ka Kungs viņu cenšanos pieņems un grozīs savu lēmumu.
Dievs bija sagādājis priekšrocības un uzlicis pienākumu ieņemt šo zemi Viņa noteiktajā laikā, bet ļaužu ietiepīgās pretošanās dēļ šī atļauja tika anulēta. Sātans bija panācis savu, aizkavēdams tos ieiet Kānaānā, un tagad viņš tos skubināja darīt tieši to, ko tie bija atteikušies, kad Dievs to pavēlēja. Tā lielais viltnieks guva uzvaru, ierosinot tos sacelties vēlreiz. Kad tiešām vajadzēja ieņemt Kānaānu, tie nebija ticējuši Dieva spēka sadarbībai ar viņu pūlēm, bet tagad gribēja sasniegt mērķi paši saviem spēkiem, neatkarīgi no dievišķās palīdzības. Ļaudis kliedza: “Mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis!” (5. Moz. 1:41) Lūk, cik akli tie bija kļuvuši savos pārkāpumos. Kungs nebija tiem pavēlējis doties augšup un karot. Tas nebija Viņa nodoms, lai Kānaānas zeme tiktu iegūtu ar ieroču spēku, bet gan ar stingru paklausību Viņa pavēlēm.
Lai gan ļaužu sirdis palika nepārveidotas, tomēr tiem tika parādīts viņu sacelšanās grēcīgums un nejēdzība, kurai tie padevās, paklausīdami izlūku ziņojumam. Tagad tie atskārta svētību vērtību, kuras tik pārsteidzīgi bija noraidījuši. Tie atzina, ka tā bija viņu pašu neticība, kas tiem neļāva ieiet Kānaānas zemē. “Mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu,” tie sacīja [393], piekrizdami, ka tā ir viņu pašu kļūda, ne Dieva vaina, kuru tie tik rupjā veidā bija apvainojuši, ka Viņš nepildot savus solījumus. Kaut arī šī atziņa nenāca no patiesas nožēlas, tā tomēr pierādīja, ka Dieva izturēšanās pret tiem ir bijusi taisnīga.
Kungs vēl arvien darbojas līdzīgā veidā, lai pagodinātu savu Vārdu, likdams cilvēkiem atzīt Viņa taisnību. Kad tie, kuri izliekas Viņu mīlam, sūdzas par Viņa aizgādību, noniecina apsolījumus un, padodoties kārdinājumiem, savienojas ar ļaunajiem eņģeļiem, lai karotu pret Dieva nodomiem, tad Kungs bieži vien apstākļus kārto tā, ka šie ļaudis, lai gan nejuzdami patiesu nožēlu, tiek pārliecināti par saviem grēkiem un ir spiesti atzīt savas rīcības bezdievību un Dieva taisnību un laipnību it visās attiecībās. Tieši pie tā Dievs liek nonākt saviem pretiniekiem, lai atklātu tumsības pasākumus. Un lai gan gars, kas pavedināja uz ļauno rīcību, netiek pilnīgi pārveidots, tomēr seko ļaunuma atzīšana, kas dod Dievam godu un attaisno Viņa uzticīgos grēku norājējus, kuri panesuši pretošanos un apmelojumus. Tā tas būs arī tad, kad Dieva dusmas tiks izlietas pēdējā dienā, kad “Kungs nāks ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši (..).” (Jūda 14,15) Katrs grēcinieks būs spiests saskatīt un atzīt saņemtā soda taisnīgumu.
Neskatoties uz Dieva lēmumu, israēlieši gatavojās Kānaānas iekarošanai. Apgādāti ar bruņām un kara rīkiem, tie, pēc viņu pašu domām, bija pilnīgi gatavi kaujai, bet Dieva un Viņa noskumušo kalpu acīs izskatījās visai nožēlojami. Kad gandrīz četrdesmit gadus vēlāk Dievs lika israēliešiem celties un ieņemt Jēriku, Viņš apsolīja, ka būs ar tiem. Viņu pulkiem pa priekšu tika nests Derības šķirsts ar Dieva baušļiem. Kunga izraudzītiem vadoņiem vajadzēja vadīt gājienu pēc Viņa norādījumiem. Zem tādas vadības tiem vairs nevarēja notikt nekas ļauns. Bet tagad tie gāja pretim ienaidnieka armijām pret dievišķo pavēli un pret savu vadoņu svinīgo aizliegumu, bez Dieva šķirsta un bez Mozus. Bazūne ziņoja trauksmi, un Mozus steidzās pie viņiem ar brīdinājumu: “Kāpēc jūs šādā kārtā pārkāpjat tā Kunga pavēles? Tas jums neizdosies! Neejiet uz augšu, jo tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netiekat pēkšņi savu ienaidnieku sakauti, jo amalekieši un kānaānieši ir jūsu priekšā, ka jūs nekrītat no zobena (..).” (4. Moz. 14:41-43)
Kānaānieši bija dzirdējuši par noslēpumaino varu, kas apsargāja šo tautu, kā arī par brīnumiem, kas darīti viņu dēļ, tāpēc tagad savāca lielu karaspēku, lai atsistu iebrucējus. Uzbrūkošajam pulkam nebija vadoņa. Netika pienesta neviena lūgšana, lai Dievs piešķirtu uzvaru. Tie devās cīņā ar izmisīgu apņemšanos grozīt savu likteni vai mirt kaujā. Kaut arī viņi nebija raduši karot, tie tomēr bija milzīgs bruņotu vīru pulks, kas cerēja ar pēkšņu un strauju uzbrukumu apspiest jebkuru pretestību. Viņi paši pārdroši izaicināja ienaidnieku, kas nebija uzdrošinājies tiem uzbrukt.
Kānaānieši atradās klinšainā augstienē, kas bija sasniedzama tikai pa grūtām pieejām un stāvām un bīstamām nogāzēm. Lielais ebreju pulks, turp dodamies, savu sakāvi darīja tikai vēl briesmīgāku. Tie lēnām kāpa augšup pa kalna takām, pakļauti ienaidnieka nāvīgajiem metamajiem ieročiem. Lejup gāzās masīvi klinšu bluķi, iezīmēdami ceļu ar nogalināto cilvēku asinīm. Tie, kas, noguruši no kāpšanas kalnā, tomēr sasniedza virsotni, tika nežēlīgi atsisti atpakaļ un padzīti ar lieliem zaudējumiem. Asiņainais lauks bija nosēts ar mirušo līķiem. Israēla armija tika pilnīgi sakauta. Šī dumpīgā pasākuma rezultāts bija iznīcība un nāve.
Spiesti bēgt, dzīvi palikušie atgriezās un “raudāja Kunga priekšā”, bet Kungs negribēja viņus uzklausīt. (5. Moz. 1:45) Savas spīdošās uzvaras iepriecināti, Israēla ienaidnieki, kas pirms tam ar drebēšanu bija vērojuši milzīgo Israēla pulku tuvošanos, tagad atguva ticību, ka spēs tiem pretoties. Visas ziņas, ko tie bija dzirdējuši par Dieva brīnišķajiem darbiem, kas darīti Viņa ļaužu labā, tie tagad uzskatīja kā nepareizas un domāja, ka nav iemesla no viņiem baidīties. Šī pirmā Israēla sakāve, kas kānaāniešiem deva drosmi un apņēmību cīnīties, stipri pavairoja grūtības zemes iekarošanā vēlāk. Israēliešiem neatlika nekas cits, kā atkāpties no uzvaru guvušo ienaidnieku robežām atpakaļ tuksnesī, apzinoties, ka tas kļūs par kapu veselai paaudzei.