Vecās derības noteikumi ietverti vārdos: paklausi un dzīvo. “Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos.” (Ec. 20:11; 3. Moz. 18:5) “Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un pēc tiem nedara.” (5. Moz. 27:26) Jaunā derība tika dibināta uz “labākiem apsolījumiem” — uz apsolījuma piedot grēkus un Dieva žēlastībā atjaunot sirdi, saskaņojot to ar Dieva baušļu pamatlikumiem. “Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām,” — tā saka tas Kungs: “Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, es to rakstīšu viņu sirdīs un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. (..) Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:33,34)
Tos pašus baušļus, kas bija rakstīti uz akmens plāksnēm, Svētais Gars ieraksta sirdī. Savas paštaisnības vietā mēs pieņemam Kristus taisnību. Viņa asinis salīdzina mūsu grēkus. Viņa paklausība tiek atzīta kā mūsu paklausība. Tad ar Svētā Gara palīdzību atjaunotā sirds nesīs “Gara augļus”. Kristus žēlastībā mēs dzīvosim paklausībā sirdī rakstītajiem Dieva likumiem. Uzņemdami Kristus Garu, mēs staigāsim tā, kā Viņš ir staigājis. Kungs pats par sevi ir paziņojis: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Ps. 40:9) Un, dzīvodams starp cilvēkiem, Viņš apstiprināja: “Kas Mani sūtījis, ir ar mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:29)
[373] Apustulis Pāvils par ticības un bauslības savstarpējām attiecībām jaunajā derībā runā ļoti skaidri. Viņš saka: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” “Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā nē, mēs Dieva likumu nostiprinām.” “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsu dzīvē, kas nedzīvojam vairs miesai, bet garam.” (Rom. 5:1; 3:31; 8:3,4)
Lai arī ir pastāvējušas atšķirīgas attīstības pakāpes un dažāda Kunga spēka izpausme, apmierinot cilvēku vajadzības atsevišķos laikmetos, Dieva darbs vienmēr ir bijis viens un tas pats. Sākot ar pirmo evaņģēlisko apsolījumu un ejot tālāk cauri sentēvu un jūdu tautas laikmetiem, pat līdz mūsu dienām, dzīvē pakāpeniski arvien spilgtāk ir atklājies atpestīšanas plānā ietvertais Dieva nodoms. Jūdu rituālus un ceremonijas noteicošajos likumos ainotais Pestītājs ir tas pats, ar kuru satiekamies Evaņģēlijā. Mākoņi, kas ietina Viņa dievišķīgo personu, ir zuduši; migla un ēnas izklīdušas, un Jēzus, pasaules Pestītājs, tagad ir visiem skaidri redzams. Viņš, kas no Sinaja pasludināja bauslību un Mozum darīja zināmus ceremoniālos priekšrakstus, ir tas pats, kas teica Kalna svētrunu. Dieva mīlestības lielie principi, uz kuriem Viņš norādīja kā uz bauslības un praviešu pamatu, ir tikai atkārtojums tam, ko Viņš ar Mozus starpniecību teica ebreju tautai: “Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs! Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku!” (5. Moz. 6:4,5) “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” ( 3. Moz. 19:18) Skolotājs ir viens un tas pats abās derībās. Dieva prasības tās pašas. Arī Viņa valdīšanas pamatlikumi tie paši. Jo viss nācis no Viņa, “pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas”. (Jēk. 1:17)