Viss Universs bija liecinieks notikumam pie Sinaja. Šo divu pārvaldes sistēmu raksturs atklāja kontrastu starp Dieva un sātana varu. Citu pasauļu bezgrēcīgie iemītnieki vēlreiz varēja pārliecināties par sātana atkrišanas sekām un tās pārvaldes iekārtas veidu, [336] kuru viņš ieviestu Debesīs, ja tam būtu atļauts gūt virsroku.
Pamudinot cilvēkus pārkāpt otro bausli, sātans gribēja pazemināt viņu priekšstatu par Dievības Būtību. Ar ceturtā baušļa nobīdīšanu pie malas viņš vēlējās panākt, lai Dievu vispār aizmirstu. Kunga prasība, lai Viņu godātu un pielūgtu pāri pār visiem pagānu dieviem, pamatojas uz to, ka Viņš ir visu lietu Radītājs un visām būtnēm par savu esamību jāpateicas vienīgi Viņam. Tā māca Bībele. Pravietis Jeremija saka: “Tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais Ķēniņš (..). Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un no šīs pasaules! Tas Kungs radīja zemi ar savu spēku, lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību un izplēta pār visu debesis ar savu atziņu.”
“(..) jākaunas tad ikvienam zeltkalim par savu darināto tēlu, jo tikai māns ir viņa izlietais elks, nekāda dzīvība nemīt tajā. Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie, smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi, tad viņiem ir gals. Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa; nē, Viņš ir visu lietu Radītājs, un Israēls ir Viņa mantojuma cilts: Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.” (Jer. 10:10-12,14-16) Sabats kā Dieva radīšanas spēka piemineklis norāda uz Kungu — Debess un Zemes Radītāju. Līdz ar to Sabats ir pastāvīgs liecinieks par Viņa esamību un atgādina Viņa varenību, gudrību un mīlestību. Ja Sabats vienmēr būtu svēti ievērots, tad nebūtu neviena Dieva noliedzēja, ne elku kalpa.
Sabats, kam sākums meklējams Ēdenē, ir tikpat sens kā pati pasaule. To ievēroja visi sentēvi sākot jau ar radīšanu. Ēģiptes kalpības laikā israēlieši tika spiesti Sabatu pārkāpt un tāpēc lielā mērā pazaudēja atziņu par tā svētumu. Pasludinot likumus no Sinaja, ceturtais bauslis sākas ar vārdiem: Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī” —, kas rāda, ka Sabats nav tikko iecelts, jo tiek norādīts uz tā iesākumu pie radīšanas. Lai no cilvēku prāta izdzēstu atziņu par Dievu, sātans centās šo piemiņu izpostīt. Ja ļaudīm varētu likt aizmirst savu Radītāju, tad viņi vairs necenstos turēties pretī ļaunā spēkiem un sātans būtu drošs par savu laupījumu.
[337] Sātana naids pret Dieva bauslību dzen to karot pret katru dekaloga priekšrakstu. Ar lielajiem uzticības un mīlestības principiem pret Dievu, visu Tēvu, cieši saistīta bērnišķa mīlestība un paklausība. Vecāku autoritātes neievērošana drīz vien noved pie Dieva autoritātes neievērošanas. Tāpēc sātans cenšas mazināt arī piektā baušļa saistošās prasības. Starp pagānu tautām maz tika ievēroti šī priekšraksta principi. Daudzās tautās vecāki tika atstāti bez apgādības vai arī nodoti nāvei, tiklīdz tie paši vairs nespēja par sevi rūpēties. Māte ģimenē netika cienīta un pēc vīra nāves tai vajadzēja pakļauties vecākā dēla autoritātei. Mozus piekodināja bērnu paklausības vajadzību, bet, atkāpjoties no Dieva, israēlieši arī piekto bausli neievēroja tāpat kā citus.
Sātans ir bijis “slepkava no iesākuma” (Jāņa 8:44), un, tikko viņš ieguva varu pār cilvēku cilti, tas ļaudis mudināja ne tikai vienam otru nīst un nonāvēt, bet pat vēl pārdrošāk: nostādamies pretī Dieva autoritātei, viņš sestā baušļa pārkāpšanu iekļāva viņu reliģijā.
Nepareizi skaidrojot dievišķās īpašības, pagānu tautas tika rosinātas ticēt, ka viņu dievu labvēlības nodrošināšanai nepieciešama cilvēku upurēšana, un tā dažādu elku kalpošanas veidu aizsegā tika piekopta visšausmīgākā nežēlība. Starp citu bija paradums likt saviem bērniem iet caur uguni elku priekšā. Ja kāds no tiem šo smago pārbaudījumu veica neskarts, tad ļaudis ticēja, ka viņu upuris ir pieņemts; kas tādā veidā tika pasargāts, to uzskatīja kā sevišķu dievu mīluli; viņu apveltīja ar dāvanām un arī vēlāk vienmēr uzlūkoja ar lielu cieņu, un, lai cik liels būtu tāda cilvēka pastrādātais noziegums, tas nekad netika sodīts. Bet, ja kāds, ejot caur uguni, apdega, tad viņa liktenis līdz ar to bija apzīmogots, jo pastāvēja ticējums, ka dievu dusmas var novērst tikai tad, ja tam atņem dzīvību un viņu attiecīgā veidā pienes par upuri. Lielu atkrišanu laikos šie briesmīgie ieradumi zināmā mērā valdīja pat Israēlā.
Arī septītā baušļa pārkāpšana jau agrāk tika piekopta reliģijas vārdā. Pagānu dievkalpošanā tika iekļauti vispretīgākie un ar vislielāko izvirtību saistītie rituāli. Pat dieviem tika pierakstīti dažādi netikumi, un viņu pielūdzēji deva vaļu savām viszemiskākajām kaislībām. [338] Virsroku ņēma nedabīgi ieradumi, un reliģiskie svētki izcēlās ar vispārēju un atklātu neķītrību.
Daudzsievība tika piekopta jau ļoti sen, kā viens no grēkiem, kas izraisīja Dieva dusmas pār seno pasauli un visai plaši izplatījās arī pēc Plūdiem. Tas bija sātana labi pārdomāts plāns, lai sabojātu laulības iekārtojumu, vājinātu ar to saistīto pienākuma izjūtu un samazinātu tās svētumu, jo nevienā citā veidā ļaunais tā nevarēja iznīcināt cilvēkā Dieva līdzību un atvērt durvis ciešanām un netikumībai, kā ar šo pavedinošo ieradumu.
Jau lielās cīņas pašā sākumā sātans centās nepareizi attēlot Dieva raksturu un izsaukt sacelšanos pret Viņa likumiem, un šis darbs tam ir nesis šķietamus panākumus. Ļaužu tūkstoši labprāt uzklausa sātana izdomājumus un nostājas pret Dievu, bet visu ļauno darbu vidū savam piepildījumam nemitīgi tuvojas Kunga nodoms. Visiem saprātīgiem radījumiem Viņš tagad ir darījis zināmu savu taisnību un labvēlību. Sātana kārdināšanu rezultātā cilvēku cilts bija kļuvusi par Dieva likumu pārkāpēju, bet pateicoties Viņa Dēla upurim ir atvērts ceļš, pa kuru tie atkal var atgriezties pie Dieva. Kristus žēlastībā tie var kļūt spējīgi paklausīt Tēva likumiem. Tā visos laikmetos Dievs starp atkritējiem un dumpiniekiem sakrāj sev uzticīgus ļaudis, — ļaudis, “kuru sirdīs ir Viņa likumi”. (Jes. 51:7)
Ar krāpšanu sātanam izdevās novest no ceļa eņģeļus, un tā viņš visos laikos ir darījis savu darbu cilvēku vidū un turpinās to tāpat līdz pēdējam brīdim. Ja tas atklāti atzītos, ka karo pret Dievu un Viņa likumiem, tad cilvēki sargātos, bet ļaunais maskējas un sajauc patiesību ar maldiem. Visbīstamākie meli ir tie, kur klāt daļa patiesības. Tā rodas maldi, kas sagūsta un aizrauj pazušanā dvēseles. Tā sātans sev pakļauj pasauli. Bet tuvojas diena, kad viņa triumfam būs gals uz visiem laikiem.
Dieva rīcība sakarā ar sacelšanos pilnībā atmaskos visu šo darbu, kas tik ilgi praktizēts zem dažāda veida aizsega. Visu radīto saprātīgo būtņu skatam tiks atklātas sātana valdīšanas sekas, augļi, kurus nes Dieva priekšrakstu atmešana. Dieva likumi tiks pilnīgi attaisnoti. Kļūs redzams, ka visā savā rīcībā Dievs ir vadījies, domājot par savu ļaužu mūžīgo labklājību un par to pasauļu drošību, kuras Viņš radījis. Pats sātans visa Universa priekšā atzīs Dieva valdības un Viņa likumu taisnīgumu.
Nav tālu laiks, kad Dievs celsies, lai aizstāvētu savu apvainoto Autoritāti. “Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ.” (Jes. 26:21) “Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies?” (Mal. 3:2)
Israēla tauta savu grēku dēļ tika brīdināta netuvoties kalnam, kad Dievs tur nonāca, lai pasludinātu bauslību, jo citādi tos aprītu Viņa ugunij līdzīgā klātbūtnes godība. Ja šāda Viņa spēka atklāsme iezīmēja vietu, kur Kungs bija izvēlējies deklarēt savus likumus, cik daudz briesmīgāka gan būs pēdējā tiesa, kad Viņš nāks pēc šiem svētajiem likumiem izpildīt sodu. Kā gan tie, kas Viņa autoritāti minuši kājām, panesīs Viņa godību lielajā atmaksas dienā? Izbailēm pie Sinaja vajadzēja ļaudīm uzskatāmi rādīt tiesas dienas ainas. Bazūnes skaņas aicināja Israēlu sastapties ar savu Dievu. Erceņģeļa balss un Dieva bazūne sasauks kā dzīvos, tā mirušos no visām zemes malām pie viņu Tiesneša. Liela eņģeļu pulka pavadībā kalnā klāt bija Tēvs un Dēls. “Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā ar saviem eņģeļiem (..)”. (Mat. 16:27) Tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā.
Kad uz Sinaja atklājās Dieva klātbūtne, Kunga godība Israēla acīm bija kā rijoša uguns. Bet kad Kristus nāks godībā ar saviem svētiem eņģeļiem, tad visu zemi apžilbinās Viņa klātbūtnes ārkārtējais spožums. “Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu.” (Ps. 50:3,4)
No Viņa tuvuma izies ugunīgas straumes, kas briesmīgā karstumā izkausēs visus elementus, un arī zeme un visi darbi tajā tiks sadedzināti. “(..) Kungs Jēzus atklāti parādīsies no Debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu par tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus Evaņģēlijam.” (2. Tes. 1:7,8) [340]
Kopš tiem laikiem, kamēr cilvēki radīti, nekad nebija notikusi tāda dievišķās varas atklāsme kā tad, kad no Sinaja tika pasludināta bauslība. “Tad drebēja zeme, lāsoja debesis Dieva, Sinaja kunga, tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs.” (Ps. 68:9) Šo briesmīgo dabas konvulsiju vidū no mākoņa, līdzīgi bazūnei, bija dzirdama Kunga balss. Kalns trīcēja no apakšas līdz pat tā virsotnei, un bālie, bailēs drebošie Israēla pulki pakrita uz sava vaiga pie zemes. Un Viņš, kura balss toreiz satricināja zemi, ziņo: “Vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.” (Ebr. 12:26; Jer. 25:30; Joēla 4:16) Svētajos Rakstos sacīts: “Kungs rūcina no augstumiem, Viņš sauca ar pērkona balsi no sava mājokļa!” un tad “trīcēs zeme un debess”. Tajā lielajā dienā, kas arvien vairāk tuvojas, pat debess savelsies kā grāmata. (Atkl. 6:14) Un visi kalni un salas izkustēsies no savas vietas. “Zeme zvalstīsies šurpu un turpu kā piedzērusies, tā šūposies kā šūpulis, kā guļamais tīkls, smagi guļ uz tās viņas grēki, tā kritīs un necelsies vairs.” (Jes. 24:20)