Attiecībā uz faraonu Dievs paskaidroja: “Bet Es apcietināšu viņa sirdi, ka tas neatlaidīs tautu.” (2. Moz. 4:21) Šai ķēniņa sirds apcietināšanai netika pielietots nekāds pārdabisks spēks. Dievs faraonam deva visskaidrākos savas varas pierādījumus, bet valdnieks stūrgalvīgi atteicās atzīt šo gaismu. Katra bezgalīgās varas atklāsme, kuru viņš atmeta, tā pretošanos darīja arvien apņēmīgāku. Ar pirmo atmesto brīdinājumu izsētā sacelšanās sēkla tagad nesa savus augļus. Uzdrošinoties iet pats savu ceļu, no vienas stūrgalvības pakāpes uz otru, sirds viņam kļuva arvien cietāka un cietāka, līdz tam vajadzēja skatīt sava pirmdzimušā bērna auksto un nedzīvo seju.
Dievs runā uz cilvēkiem, kad Viņa kalpi tos brīdina un biedina, norājot grēku. Viņš katram dod izdevību labot savas kļūdas, pirms tās iesakņojušās raksturā; bet, ja kāds atsakās laboties, dievišķā vara neiejaucas, lai darbotos pretī viņa paša personiskajai rīcībai. Iet pa iemītām pēdām cilvēkam kļūst arvien vieglāk. Viņš nocietina savu sirdi pret Dieva Gara iespaidu. Tālāka gaismas atmešana to noved tur, kur sirdi vairs neskar pat daudz spēcīgāki iespaidi.
Kas vienreiz padevies kārdināšanai, otrreiz tai padosies jau daudz vieglāk. Katra grēka atkārtošana mazina cilvēka spējas pretoties, apstulbo acis un notrulina sirdsapziņu. Katra nodošanās tieksmēm kā izsēta sēkla nesīs savus augļus. Dievs nedara nekādus brīnumus, lai novērstu šo pļauju. “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal. 6:7) Kas izrāda neticīgu pārdrošību un kūtru vienaldzību pret dievišķo patiesību, pļaus tikai to, ko pats ir sējis. Tā tas notiek ar cilvēku tūkstošiem, kad tie sāk vieglprātīgi izturēties pret [269] atziņām, kas agrāk tos aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem. Viņi sēj vienaldzību un pretošanos patiesībai un ievāc atbilstošu ražu.
Kas savu vainu izjūtošo sirdsapziņu mierina, ka nepareizo rīcību spēs labot, tiklīdz tas viņam iepatiksies; kas atļaujas niekoties ar žēlastības aicinājumiem, cerot pēc vajadzības pakļauties tās iespaidam, tie ir uzņēmuši bīstamu kursu. Viņi domā, ka pēc tam, kad visu savu iespaidu nodevuši lielā dumpinieka pusē, tie ārkārtējos apstākļos, briesmām draudot, vienā acumirklī spēs apmainīt savus vadoņus. Bet tas nav tik viegli izdarāms. Piedzīvojumi, audzināšana un izdabāšana grēcīgām tieksmēm būs tā ietekmējusi raksturu, ka tiem tad vairs nebūs iespējams kļūt Jēzum līdzīgiem. Ja viņu ceļā nebūtu spīdējusi nekāda gaisma, tad viss būtu savādāk. Tad žēlastība vēl varētu iejaukties, dodot iespēju pieņemt aicinājumu, bet, ja ilgu laiku gaisma tiek atmesta un nicināta, to beidzot atņem pavisam.
Tad faraonam piedraudēja ar krusas mocību. Viņš tika brīdināts: “Un tagad liec sadzīt savus ganāmpulkus un visu, kas tev ir laukā, visus ļaudis un visus lopus, kādi atrodami tīrumā; bet kas nebūs sapulcināti ēkās, pār tiem nāks nāve.”
Lietus un krusa Ēģiptē bija kaut kas neparasts, un tāds negaiss, kādu pasludināja, vēl nekad nebija redzēts. Šī ziņa ātri izplatījās, un visi, kas ticēja Kunga vārdam, paglāba savus lopus, kamēr neticīgie tos atstāja ārā. Tā sodībā atklājās Kunga žēlastība; ļaudis tika pārbaudīti, lai zinātu, cik daudzi bija iemācījušies bīties Kungu no Viņa spēka atklāsmēm.
Negaiss nāca, kā bija pasludināts, — pērkons un krusa, ar uguni sajaukti: “Un tur bija krusa, un uguns briesmīgi laistījās krusā, kāda nav bijusi Ēģiptes zemē, kamēr tur mituši ļaudis. Un krusa nosita Ēģiptes zemē it visu, kas bija uz lauka, sākot ar cilvēku līdz lopam; arī visus augus tīrumos nosita krusa un salauza visus kokus laukā.” Nāve un posts iezīmēja iznīcinātāja eņģeļa ceļu. Neskarta palika vienīgi Gošenes zeme. Ēģiptiešiem bija iespēja redzēt, ka šis apvidus atrodas dzīvā Dieva pārvaldībā, ka dabas elementi klausa Viņa balsij un drošība var būt tikai paklausībā Viņam. [270]
Dieva sodības priekšā tagad drebēja visa Ēģiptes zeme. Faraons steidzīgi sūtīja pēc abiem brāļiem un izsaucās: “Es šoreiz esmu grēkojis; tas Kungs ir taisns, bet es un mana tauta, mēs esam bezdievīgi.. Lūdziet par mums to Kungu, jo pārāk daudz Dievam to pērkonu un krusas, un es gribu jūs atlaist, un jums turpmāk te vairs nav jāpaliek.” Sekoja mierīga atbilde: “Kad es būšu izgājis ārā no pilsētas, tad es izstiepšu savas rokas pret to Kungu, un pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka zeme pieder tam Kungam, bet tevi un tavus kalpus es pazīstu, ka jūs vēl arvien nebīstaties Dievu to Kungu.”
Mozus saprata, ka cīņa vēl nav galā. Faraona atzīšanos un viņa solījumus neizraisīja krasas pārmaiņas viņa prātā vai sirdī, bet tā rīkoties spieda šausmas un izbailes. Mozus tomēr apsolīja ievērot viņa lūgumu, jo negribēja tam dot nekādu iemeslu tālākai sevis apcietināšanai. Neskatoties uz nikno negaisu, pravietis izgāja ārā, un faraons ar visu savu pulku redzēja Dieva spēku sargājam savu sūtni. Izgājis no pilsētas, Mozus izstiepa rokas pret Kungu, un pērkons un krusa mitējās un lietus vairs nelija uz zemi. Bet, pirms vēl ķēniņš bija atjēdzies no savām bailēm, kad viņa sirds jau atgriezās pie iepriekšējās nepareizās nostājas.
Tad Kungs sacīja uz Mozu: “Ej pie faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis, lai parādītu šīs savas zīmes viņu vidū. Un lai jūs, jūsu bērniem un bērnu bērniem dzirdot, stāstītu, kādus varenus darbus es Ēģiptē esmu darījis un kādas zīmes Es tur esmu cēlis viņu vidū, lai tie zinātu, ka Es esmu tas Kungs.” Kungs atklāja savu varu, lai stiprinātu Israēla ticību Viņam kā vienīgajam patiesajam un dzīvajam Dievam. Viņš gribēja sniegt nepārprotamu pierādījumu savu ļaužu atšķirībai no ēģiptiešiem, lai visas tautas atzīstu, ka viņu nicinātie un apspiestie ebreji atrodas Debesu Dieva apsardzībā.
Mozus valdnieku brīdināja, ka gadījumā, ja viņš vēl arvien paliks stūrgalvīgs, tad nāks mocība ar siseņiem, kas apklās zemi un aprīs ikkatru zaļumu, kas vēl atlicis; tie piepildīs mājas un pat pili. Viņš teica, ka tā būšot tāda sodība, “kādu nav redzējuši nedz tavi tēvi, nedz tavu tēvu tēvi, kamēr tie dzīvojuši virs zemes, līdz pat šai dienai”.
Faraona padomniekus pārņēma šausmas. Ar lopu bojāeju nācija bija cietusi lielus zaudējumus. Daudzus cilvēkus [271] nonāvēja krusa. Meži bija iznīcināti, labība nograuzta. Viņi bija zaudējuši gandrīz visu, ko ieguva kalpinot ebrejus. Visai zemei draudēja bads. Augstmaņi un galminieki drūzmējās ap ķēniņu un dusmīgi jautāja: “Cik ilgi šis vīrs mums būs par slazda valgu? Atlaid tos ļaudis, lai tie kalpo tam Kungam, savam Dievam. Vai tu vēl neredzi, ka Ēģiptes zeme iet bojā?”
Atkal aicināja Mozu un Āronu, un valdnieks tiem teica: “Ejiet un kalpojiet Kungam, jūsu Dievam. Cik tad ir to gājēju?”
Atbilde: “Mēs gribam iet ar saviem jauniešiem un ar saviem sirmgalvjiem, ar saviem dēliem un savām meitām, ar saviem sīklopiem un liellopiem, jo mums ir svētki jāsvētī tam Kungam.”
Ķēniņš kļuva ļoti dusmīgs. Viņš sāka kliegt: “Kungs, pasargi, lai es jūs atlaistu ar jūsu bērniem! Redziet, kāds ļaunums ir jūsu prātā. Nē, bet ejiet taču jūs vīri un kalpojiet savam Kungam, kā jūs to vēlaties.” Pēc tam tos padzina no faraona nama.
Faraons ebrejus bija centies iznīcināt ar grūtiem spaidu darbiem, bet tagad šķita, it kā tam būtu dziļa interese par viņu labklājību un viņš ļoti rūpētos par mazajiem bērniem. Patiesībā viņš sievas un bērnus gribēja paturēt kā galvojumu par vīru atgriešanos.
Mozus izstiepa savu zizli pār zemi, un sāka pūst rīta vējš, kas atnesa siseņus. “Un siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielos pulkos. Tādu siseņu baru vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs.” Tie aizklāja debesis, līdz visapkārt kļuva tumšs; viņi aprija visu zaļumu, kas vēl bija atlicis. Faraons steidzīgi sūtīja pēc praviešiem un teica: “Es esmu apgrēkojies pret to Kungu, jūsu Dievu, un jums. Bet piedod man manus grēkus kaut vēl šo reizi un aizlūdz pie tā Kunga, jūsu Dieva, ka tas no manis atņemtu šo nāvi.” Tā arī tika izdarīts, un stiprs vējš siseņus aizrāva Sarkanajā jūrā, bet ķēniņš turpināja savu stūrgalvīgo pretošanos.
Ēģiptes tauta bija tuvu izmisumam. Jau aizvadītās mocības šķita gandrīz vai neizturamas, bet tos pārņēma bailes no nākotnes. Tauta faraonu bija pielūgusi kā dieva vietnieku, bet tagad daudzi pārliecinājās, ka viņš pats pretojās Kādam, kura gribai kalpo visi dabas spēki. Baudot tik brīnišķu [272] labvēlību, vergi — ebreji arvien noteiktāk sāka nojaust savu atbrīvošanos. Viņu apspiedēji vairs neuzdrošinājās tos kalpināt tā kā iepriekš. Visā Ēģiptē valdīja slepenas bailes, ka verdzinātā tauta sacelsies un atriebs nodarītās pārestības. Katrs ar aizturētu elpu jautāja: kas notiks tālāk? Pēkšņi pār zemi nolaidās tik bieza un melna tumsa, ka, likās, to varēja “taustīt”. Ļaudīm trūka ne vien gaismas, bet arī gaiss bija tik spiedošs, ka apgrūtināja elpošanu. Cilvēki “cits citu nevarēja redzēt, un neviens trijās dienās nepacēlās no savas vietas. Bet ikvienam israēlietim bija gaisma savā dzīvoklī”.
Arī saule un mēness bija ēģiptiešu pielūgšanas priekšmeti; tā vara, kas vergu lietu tagad ņēma savās rokās, ar šo noslēpumaino tumsu sita kā ēģiptiešus, tā viņu dievus. (Sk. Pielikumā, 5. piezīme.) Lai cik briesmīga bija šī sodība, tā tomēr liecināja par Dieva līdzjūtību un Viņa nevēlēšanos iznīcināt. Kungs gribēja ļaudīm dot laiku pārdomām un grēku nožēlai, pirms sūtīja savu pēdējo, visbriesmīgāko mocību.
Bailes faraonu beidzot piespieda piekāpties. Trešās tumsas dienas beigās viņš lika atvest praviešus pie sevis un deva piekrišanu visu ļaužu atlaišanai, tomēr pieprasīja, lai tiek atstāti sīkie un lielie lopi. “(..) neviens nags lai nepaliek,” atbildēja apņēmīgais ebrejs. “Mēs arī nezinām, kādiem jābūt mūsu upuriem, kalpojot tam Kungam, kamēr mēs tur nenonāksim.” Tad ķēniņa dusmas izlauzās ar neapvaldītu spēku. Viņš kliedza: “Ej prom no manis; sargies, ka tu vairs neparādies mana vaiga priekšā, jo tanī dienā, kad es tavu vaigu ieraudzīšu, tu mirsi!”
Atbilde bija apstiprinoša: “Lai notiek tā! Es turpmāk vairs nerādīšos tava vaiga priekšā.” Ēģiptieši uz Mozu raudzījās ar lielu godbijību. Ķēniņš neuzdrošinājās viņam darīt ļaunu, jo tauta domāja, ka tam vienīgam ir spēks novērst mocības. Tie vēlējās, lai israēliešiem atļauj aiziet no Ēģiptes, bet ķēniņš un priesteri līdz pēdējam pretojās Mozus prasībām.