Atkal Mozus un Ārons iegāja Ēģiptes valdnieka ķēnišķīgajās zālēs. Augsto kolonu, spožo izrotājumu, bagāto gleznojumu un pagānu dievu skulptūru apņemti, tā laika varenākās valsts valdnieka priekšā stāvēja divi verdzinātas tautas pārstāvji, lai atkārtotu Dieva pavēli par Israēla atbrīvošanu. Ķēniņš pieprasīja kādu brīnumu, kādu zīmi par pierādījumu viņu dievišķajai sūtībai. Mozus un Ārons bija pamācīti, kā jārīkojas, ja gadījumā no viņiem kaut ko tādu prasītu, un Ārons ņēma savu zizli un nometa zemē pie faraona kājām. Tas kļuva par čūsku. Ķēniņš sūtīja pēc saviem gudrajiem un burvjiem, un tie “katrs nometa savu zizli, kuri pārvērtās par čūskām, bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus”. Tad ķēniņš, noteiktāk nekā pirms tam, paziņoja, ka viņa burvjiem ir tāds pats spēks kā Mozum un Āronam, un nosauca Kunga kalpus par krāpniekiem, jo jutās pilnīgi drošs pretoties viņu prasībai. Tomēr, lai gan viņš vēsti nicināja, dievišķā vara tam neļāva sūtņiem nodarīt kaut ko ļaunu.
Tā bija Dieva roka un ne cilvēciska vara vai ietekme, [264] kā spēkā Mozus un Ārons darīja šos brīnumus pie faraona. Šīm zīmēm un brīnumiem vajadzēja faraonu pārliecināt, ka Mozu ir sūtījis lielais “Es Esmu” un ķēniņam pienākas atlaist Israēla bērnus, lai tie varētu kalpot dzīvajam Dievam. Arī burvji darīja brīnumus un zīmes, un arī viņi to panāca ne tikai ar savu izveicību, bet sava dieva, sātana, spēkā, kas tiem palīdzēja, lai stātos pretī Jehovam.
Patiesībā burvji savus zižļus nepārvērta par čūskām, bet ar buršanu, kur tiem palīdzēja lielais krāpnieks, radīja tikai tādu ilūziju. Sātanam nebija vara pārvērst zižļus dzīvās čūskās. Lai gan ļaunuma valdniekam bija visa kritušā eņģeļa gudrība un spēks, tam tomēr nebija spēju radīt vai dot dzīvību, ko var vienīgi Dievs. Bet visu, ko sātans spēja, to viņš darīja, — atdarinājums bija viltojums. Cilvēkiem šķita, ka zižļi pārvērtās par čūskām. Faraons un viņa galminieki domāja, ka tas tiešām tā ir. Viņu skatījumā tās neko neatšķīrās no Mozus čūskas. Lai gan Kungs lika īstajai čūskai aprīt neīstās, tomēr ķēniņš to neuzskatīja par Dieva spēku, bet tikai kā kādu par viņa kalpiem pārāku burvības veidu. Faraons vēlējās attaisnot savu ietiepīgo pretošanos Dieva pavēlei un tāpēc meklēja katru ieganstu, lai neievērotu brīnumus, kurus Dieva spēkā tagad darīja Mozus. Un sātans ķēniņam sniedza tieši to, ko tas vēlējās. Ar burvju starpniecību veiktie darbi lika ēģiptiešiem domāt, ka arī Mozus un Ārons ir tikai gudri burvji un viņu nestā vēsts nav ievērības cienīga, jo tā nenāk no kādas augstākas būtnes. Tā sātana viltojums sasniedza savu mērķi, iedrošinot ēģiptiešus uz pretošanos un nocietinot faraonu pret viņa paša sirdsapziņas balsi. Sātans cerēja satricināt arī Mozus un Ārona ticību viņu sūtības dievišķajam pamatam; tas vēlējās, lai uzvar viņa darbarīki. Viņš negribēja, ka Israēla bērni atbrīvotos no verdzības un kalpotu dzīvajam Dievam.
Palīdzot burvjiem darīt dažādus brīnumus, ļaunuma valdniekam bija vēl kāds dziļāks nolūks. Viņš labi zināja, ka, likvidējot kalpošanas jūgu, Mozus Israēla bērniem norādīs uz Kristu, kas salauzīs grēka varu pār cilvēku ģimeni. Viņš [265] saprata, ka tad, kad parādīsies Kristus, notiks vareni brīnumi, apliecinot pasaulei, ka Viņu sūtījis Dievs. Šīs varas priekšā sātans vienkārši drebēja. Atdarinādams darbu, ko Dieva spēkā veica Mozus, viņš cerēja ne tikai aizkavēt Israēla atbrīvošanu, bet visām nākamām paaudzēm atstāt iespaidu, kas iznīcinātu ticību Kristus brīnumdarbiem. Sātans pastāvīgi mēģina viltot Kristus darbu un nostiprināt pats savu varu un savas prasības. Viņš liek ļaudīm Kristus darītos brīnumus pieņemt kā šķietamus, tikai kā cilvēcisku spēju un izveicības rezultātu. Tā viņš daudzu apziņā iznīcina ticību Kristum kā Dieva Dēlam un pavedina tos atmest atpestīšanas plāna laipno žēlastības piedāvājumu.
Nākamajā rītā Mozus un Ārons tika sūtīti uz upmalu, kur parasti devās arī ķēniņš. Tā kā Nīlas pārplūšana visai Ēģiptei bija barības un bagātības avots, tad upi cienīja kā dievu un valdnieks katru rītu devās turp, lai to pagodinātu. Šeit viņa priekšā abi brāļi atkal atkārtoja vēsti, izstiepa savu zizli un sita ūdeni. Svētā upe pārvērtās par asinīm, zivis nobeidzās un ūdens ieguva nepatīkamu smaku. Arī mājās cisternās savāktais ūdens tāpat pārvērtās par asinīm. “Bet ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarīja to pašu, un faraona sirds palika apcietināta (..).” Šī mocība ilga septiņas dienas, bet bez panākumiem.
Vēlreiz zizlis tika pacelts pār ūdeņiem, un tad no upes nāca vardes, kas izplatījās pa visu zemi. Tās ielīda namos, guļamistabās, pat krāsnīs un maizes cepamās abrās. Ēģiptiešiem vardes bija svētas, un viņi tās negribēja iznīcināt, bet šis gļotainais mēris tagad vairs nebija panesams. Tās klaiņoja pa faraona pili, un ķēniņš ar nepacietību gaidīja uz viņu pazušanu. Arī burvji rādīja, ka viņi it kā var izsaukt vardes, bet nespēja tās aizdzīt. Kad faraons to redzēja, viņš kļuva mazliet pazemīgāks. Viņš sūtīja pēc Mozus un Ārona un sacīja: “Lūdziet to Kungu, ka Tas atņem vardes no manis un no manas tautas, jo es gribu atlaist tautu, lai tā upurētu savam Dievam, tam Kungam.”
Atgādinājuši ķēniņam viņa agrāko lielību, tie prasīja noteikt laiku, kad tiem jālūdz par mocības atņemšanu. Faraons noteica nākamo dienu, slepeni cerēdams, ka līdz tam vardes jau pašas pazudīs un viņš būs pasargāts no rūgtās pazemošanās Israēla Dieva priekšā. Bet mocība turpinājās tieši līdz noteiktajam laikam, kad vardes nobeidzās visā Ēģiptē; [266] tomēr gaisu vēl bojāja to pāri palikušie, pūstošie ķermeņi.
Kungs tās varēja pārvērst putekļos vienā acumirklī, bet Viņš to nedarīja, lai ķēniņš un tauta, tāpat kā gudrie, to neizskaidrotu kā buršanu, līdzīgu viņa burvju darbiem. Vardes nobeidzās un tika savāktas kaudzēs. Šeit ķēniņam un visai Ēģiptei bija pierādījums, ka šis darbs nav noticis buršanas spēkā, bet tā ir Debesu Dieva sodība; un šiem pierādījumiem viņu lielīgā gudrība nespēja runāt pretī.
“Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņa sirds atkal kļuva cieta, un viņš tiem nepaklausīja, kā tas Kungs bija sacījis.” Uz Dieva pavēli Ārons izstiepa savu roku, un zemes pīšļi pārvērtās par odiem visā Ēģiptes zemē. Faraons sasauca burvjus, lai tie darītu tāpat, bet viņi to nespēja. Ar to Dieva darbs tika paaugstināts pāri pār sātana viltojumiem. Burvji paši atzina: “Tas ir Dieva pirksts.” Bet ķēniņš vēl arvien palika nesatricināms.
Tā kā aicinājumi un brīdinājumi neatstāja vajadzīgo iespaidu, tika pieļauta vēl kāda cita sodība. Tās sākšanās laiku paziņoja jau iepriekš, lai neviens nevarētu teikt, ka tā bijusi nejaušība. Kukaiņi piepildīja namus un klaiņoja pa laukiem, “un kukaiņi samaitāja zemi”. Šie kukaiņi bija lielas un indīgas mušas, kuru kodieni cilvēkiem un lopiem bija ļoti sāpīgi. Kā jau iepriekš bija teikts, mocība neskāra vienīgi Gošenes zemi.
Tagad faraons deva atļauju israēliešiem upurēt turpat Ēģiptē (Gošenes zemē), bet tie atteicās pieņemt šādus noteikumus. Mozus sacīja: “Tā nenākas darīt, jo upurēšana tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; lūk, ja mēs upurētu, kas ēģiptiešiem ir negantība viņu acu priekšā, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem?” Lopus, kas ebrejiem bija nepieciešami upuriem, ēģiptieši uzskatīja par svētiem, un godbijība, ar kādu raudzījās uz šiem dzīvniekiem, bija tik liela, ka to nonāvēšanu, pat ja tā būtu notikusi nejauši, uzskatītu par nāves grēku. Lai neizsauktu sašutumu savos apspiedējos, ebrejiem nebija iespējams upurēt Ēģiptē. Atkal Mozus pieprasīja triju dienu ceļojumu tuksnesī. Valdnieks piekrita un aicināja Dieva kalpus, lai viņi lūgtu par mocības atņemšanu. Tie apsolīja to darīt, bet brīdināja, lai vairs nepiekrāptu. [267] Mocības izbeidzās, bet pastāvīgā pretošanās bija tā nocietinājusi Ēģiptes ķēniņa sirdi, ka viņš atkal atteicās atlaist Israēla bērnus.
Sekoja vēl briesmīgāks sitiens — mēris pār visiem ēģiptiešu lopiem, kas atradās uz lauka. Nobeidzās kā svētie, tā arī nastu nesēji dzīvnieki — govis un vērši, aitas, zirgi, kamieļi un ēzeļi. Tika skaidri pateikts, ka ebreju laidarus tas neskars, un, nosūtot vēstnešus uz ebreju mītnēm, faraons atrada, ka Mozus ir teicis taisnību, — “(..) no israēliešu lopiem neviens nenobeidzās.” Tomēr ķēniņš turpināja ietiepties.
Tad Mozus saņēma uzdevumu: pagrābt no krāsns pelnus un faraona priekšā tos izkaisīt uz visām debess pusēm. Šī rīcība bija ļoti nozīmīga. Pirms četrsimt gadiem Dievs Ābrahāmam bija rādījis savas tautas apspiešanu kā dūmainu cepli un kā degošu lāpu. Viņš bija paskaidrojis, ka piemeklēs apspiedējus ar mocībām un gūstekņus beidzot izvedīs ar lielu mantu. Ēģiptē Israēls ilgi bija kausēts bēdu ugunīs. Un šī Mozus rīcība tos iedrošināja, ka Kungs atceras savu derību un tagad ir pienācis atbrīvošanas laiks. Izkaisot pret debesīm, smalkās pelnu daļiņas izsējās pa visu Ēģiptes zemi un, kur tās nonāca, tur “kļuva par strutojošiem augoņiem kā cilvēkiem, tā lopiem”. Līdz šim priesteri un burvji bija atbalstījuši faraona stūrgalvīgo rīcību, bet tagad nāca sodība, kas aizsniedza arī viņus. Smagas un sāpīgas mocības skarti, kas viņu lielīgo spēku darīja pavisam nožēlojamu, tie vairs ilgāk nespēja karot pretī Israēla Dievam. Visai tautai vajadzēja saprast, cik muļķīga ir uzticēšanās burvjiem, kuri nespēja pasargāt pat paši sevi.
Tomēr faraona sirds nocietinājās arvien vairāk. Tādēļ Kungs viņam sūtīja vēsti ar paskaidrojumu: “Jo tagad es sūtīšu visas savas mocības tavā sirdī, arī pār taviem kalpiem un taviem ļaudīm, lai tu zinātu, ka nav neviena tāda kā Es visā zemē.” Ne jau tāpēc Dievs tam bija devis dzīvību, bet vienkārši savā aizgādībā tā virzīja notikumus, ka viņš atradās uz troņa tieši Israēla atbrīvošanās laikā. Lai gan šis augstprātīgais tirāns ar saviem noziegumiem jau bija zaudējis Dieva [268] žēlastību, tomēr viņa dzīvība tika saudzēta, lai, tam ietiepjoties, Kungs Ēģiptes zemē varētu atklāt savus brīnumus. Visus notikumus vadīja Dieva aizgādība. Viņš būtu varējis nosēdināt tronī kādu žēlīgāku ķēniņu, kas neuzdrošinātos pretoties dievišķā spēka varenajām atklāsmēm. Bet tādā gadījumā Dieva nodoms nepiepildītos. Viņš ļāva savai tautai izjust ēģiptiešu briesmīgo nežēlību, lai tie nepieviltos attiecībā uz elkudievības pazemojošo iespaidu. Rīcībā ar faraonu Kungs parādīja savu naidu pret kalpošanu elkiem, kā arī noteiktu apņemšanos sodīt nežēlību un apspiešanu.