Bet cietuma durvis gatavojās atvērt dievišķa roka. Kādā naktī Ēģiptes ķēniņš redzēja divus sapņus, kas, acīmredzot, attiecās uz vienu un to pašu notikumu un, šķiet, norādīja uz lielas nelaimes tuvumu. Viņš nespēja tos saprast, tāpēc kļuva visai nemierīgs. Arī valsts pareģi un gudrie nevarēja sniegt nekādus paskaidrojumus. Ķēniņa apmulsums un izmisums pieauga, un bailes pārņēma visu pili. Vispārējais satraukums dzēriena devēja atmiņā atsauca notikumu ar viņa paša sapni. Pie tam viņš atcerējās arī Jāzepu un izjuta sirdsapziņas pārmetumus par savu aizmāršību un nepateicību. Viņš tūlīt pastāstīja ķēniņam, ka viņa un maizes cepēja sapni izskaidrojis kāds ebreju jauneklis, un ka šie izskaidrojumi ir piepildījušies.
Faraonam bija pazemojoši atteikties no savas valsts gudrajiem un pareģiem, lai meklētu padomu pie svešinieka un verga; bet tas bija gatavs panest vislielāko negodu, lai tikai nemierīgā sirds atrastu atvieglojumu. Viņš tūlīt sūtīja pēc Jāzepa. Tas novilka cietuma drēbes un apcirpās, jo mati pa ieslodzījuma laiku bija pārāk izauguši. Tad viņu veda pie ķēniņa.
“Un faraons sacīja Jāzepam: “Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzird sapnis, lai to izskaidrotu.” Un Jāzeps atbildēja faraonam: “Tas nav manā varā, bet Dievs to faraonam var atklāt.” (1. Moz. 41:15,16)
Jāzepa atbilde liecināja par pazemību un ticību Dievam. Viņš noteikti atraidīja godu, kas liktu domāt, ka viņam pašam būtu kāda augstāka gudrība. “Tas nav manā varā.” Vienīgi Dievs spēj izskaidrot šo noslēpumu.
Tad faraons sāka stāstīt savus sapņus. “Es sapņoju, ka stāvu upes krastmalā. Un, lūk, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tam, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju: Lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un, lūk, septiņas izkaltušas, plānas un austriņa kaltētas vārpas izauga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. — Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.” (1. Moz. 41:17-24)
“Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir atklājis, ko Viņš faraonam darīs.” Nāks septiņi pārpilnības gadi. Lauki un dārzi dos bagātu ražu, kā nekad agrāk, un pēc šiem gadiem nāks septiņi bada gadi. “(..) un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo zemi aprīs bads.” Sapņa atkārtojums liecina tiklab par to patiesīgumu, kā arī par tuvo piepildīšanās laiku. “Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi. Lai faraons tā dara, un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. [221] Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados, un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, kur tā tiktu saglabāta. Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tad zeme no bada netiks izpostīta.” (1. Moz. 41. nod.)
Dotais izskaidrojums bija tik saprotams un ieteiktā rīcība tik saprātīga un gudra, ka tās pareizību nevarēja apšaubīt. Bet kam varēja uzticēt tāda plāna izpildīšanu? No šīs izvēles bija atkarīga visas nācijas tālākā pastāvēšana. Ķēniņš jutās satraukts. Kādu laiku jautājumu nopietni apsvēra un pārdomāja. No dzēriena devēja valdnieks bija uzzinājis par Jāzepa gudrību un izpratni cietuma lietu kārtošanā, kas liecināja par viņa sevišķajām pārvaldnieka spējām. Dzēriena devējs, kuru tagad mocīja pārmetumi, centās labot savu iepriekšējo nepateicību ar to, ka uz siltāko ieteica savu labdari, un ķēniņa turpmākie novērojumi pierādīja viņa priekšlikuma pareizību. Visā valstī Jāzeps bija vienīgais vīrs, kas bija apdāvināts ar gudrību norādīt uz valstij draudošajām briesmām un nepieciešamo sagatavošanos, un ķēniņš pārliecinājās, ka viņš ir arī piemērotākais paša ieteikto plānu īstenošanai. Bija skaidrs, ka viņu vada dievišķa vara, bet starp ķēniņa padomniekiem nebija neviena, kas būtu spējīgs vadīt valsts lietas tik kritiskā brīdī. Tas, ka viņš bija ebrejs un vergs, tagad šķita visai mazsvarīgi, ja to salīdzināja ar viņa acīm redzamo gudrību un veselīgo spriedumu. “Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?” ķēniņš teica saviem padomdevējiem.
Lēmums tika pieņemts, un Jāzeps izdzirda pārsteidzošu paziņojumu: “Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.” (39., 40. p.) Tad ķēniņš lika ietērpt Jāzepu atbilstoši viņa augstajam amatam. “Un novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap kaklu. Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kādi tam bija, un lika saukt viņa priekšā: “Metieties ceļos!” (42., 43. p.)
[222] “Viņš iecēla viņu par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, lai tas valda pār viņa lielkungiem pēc sava prāta un māca viņa vecajiem gudrību.” (Ps. 105:21,22) No pazemes cietumnieka Jāzeps tika paaugstināts par visas Ēģiptes zemes valdnieku. Tā bija ļoti augsta goda vieta un tomēr saistīta ar grūtībām un briesmām. Neviens nevar atrasties tādā stāvoklī, lai netiktu apdraudēts. Kā vētra atstāj neskartas vienkāršās puķes ielejā, tajā pašā laikā ar saknēm izraujot kalnu virsotnēs augošus kokus, tāpat tie, kuri, atrodoties parastos apstākļos, ir spējuši palikt godīgi, var tikt nogāzti bedrē, neizturot pasaulīga goda un panākumu kārdinājumus. Bet Jāzepa raksturs vienlīdz droši panesa kā ļaunos likteņa pārbaudījumus, tā labklājību, un faraona pilī tas Dievam uzticējās tāpat, kā cietumnieka kamerā. Viņš vēl arvien bija svešinieks pagānu zemē, šķirts no tuviniekiem, kas pagodināja Dievu, bet stipri ticēja, ka Kunga roka ir vadījusi viņa soļus un, nepārtraukti paļaudamies uz Dievu, uzticīgi pildīja savus amata pienākumus. Caur Jāzepu ķēniņa un augstmaņu uzmanība tika vērsta uz patieso Dievu un, kaut arī tie stipri turējās pie savas elku kalpošanas, tomēr mācījās pazīt un cienīt šī Jehovas pielūdzēja dzīvē un raksturā atklātos principus.
Kā Jāzeps spēja panākt tādu rakstura stingrību un tādu taisnīgumu un apdomību? — Savā jaunībā viņš vairāk vadījās no pienākuma apziņas nekā no tieksmēm, un jaunieša godīgums, vienkārša uzticēšanās un rakstura cēlums nesa augļus viņa vīra gadu darbos. Skaidrā un vienkāršā dzīve bija labvēlīga tiklab miesas, kā garīgo spēku attīstībai. Iepazīšanās ar Dievu Viņa darbos un lielo patiesību aplūkošanā, kuras Kungs uzticējis ticības mantiniekiem, bija paaugstinājusi viņa garīgo dabu, darījusi to cēlāku un padziļinājusi un stiprinājusi viņa prātu tā, kā to nespēj nevienas citas studijas. Uzticīgā attieksme pret pienākumu visos apstākļos, sākot no vienkāršiem līdz vispagodinošākajiem, pilnveidoja viņa gara spēkus visaugstākajai lietderībai. Kas dzīvo saskaņā ar Radītāja gribu, tas manto visgodīgāko un cēlāko raksturu. “Redzi, bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība, un vairīties no ļauna, tā ir atzīšana!” (Īj. 28:28)
Tikai nedaudzi atzīst dzīves sīko lietu iespaidu uz rakstura attīstību. Patiesībā nav mazsvarīgs nekas, ar ko mums iznāk sastapties. [223] Visdažādākie apstākļi, kādos mēs dienu no dienas nonākam, ir paredzēti, lai pārbaudītu uzticību un darītu mūs spējīgus lielākiem uzdevumiem. Vadoties no pareiziem principiem ikdienas dzīvē, mēs kļūstam spējīgi pienākuma prasības vērtēt augstāk nekā izpriecas un savas tieksmes. Tā sagatavotas dvēseles nesvārstās starp labu un ļaunu kā niedres vējā; tās neatkāpjas no pienākuma tāpēc, ka ir radinājušās būt uzticīgas un patiesas.
Taisns un godprātīgs raksturs ir vairāk vērts, nekā Ofīras zelts. Būdami uzticīgi pie mazuma, tādi ļaudis gūst spēku uzticībai lielās lietās. Bez taisna rakstura neviens nevar sasniegt godājamu stāvokli. Tomēr raksturu nevar pārmantot. To nevar nopirkt. Tikumiska skaidrība un augstas gara spējas nav gadījums. Vislabākajām dāvanām nav nekādas vērtības, ja tās netiek attīstītas. Cēla rakstura veidošana ir visa mūža darbs, un to var panākt tikai ar čaklām un neatlaidīgām pūlēm. Dievs dod iespējas; sekmes ir atkarīgas no tā, kā mēs šīs iespējas izlietojam.