Sātans Jēkabu bija apsūdzējis Dieva eņģeļu priekšā un viņa grēku dēļ pieprasīja tiesības to iznīcināt; Ēzavu tas bija uzkūdījis celties pret Jēkabu, un visu garo cīņas nakti pūlējās sentēvam uzspiest vainas apziņu, lai padarītu to mazdūšīgu un salauztu viņa paļāvību uz Dievu. Kad Jēkabs izmisumā turējās pie eņģeļa un ar asarām lūdza, arī Debesu sūtnis, mēģinot atbrīvoties, tam atgādināja grēkus, lai pārbaudītu viņa ticību. Bet Jēkabs neatlaidās. Viņš bija piedzīvojis, ka Dievs ir žēlsirdīgs, tādēļ tagad paļāvās uz Kunga žēlastību. Viņš norādīja uz grēku nožēlu un lūdza brīvību. [202] Atskatoties uz savu dzīvi pagātnē, tas gandrīz bija nonācis izmisumā, tomēr tagad cieši turējās pie eņģeļa un no visas sirds, izmisuma sāpju mocīts, izteica savu lūgumu, kamēr uzvarēja.
Tāds piedzīvojums būs arī Dieva tautai tās pēdējā cīņā ar ļaunā varu. Dievs pārbaudīs savu ļaužu uzticību, neatlaidību un paļaušanos uz Viņa spēku tos atbrīvot. Sātans centīsies iebiedēt ar domām, ka viņu lieta ir bez cerības, ka grēki bijuši par lieliem, lai varētu saņemt piedošanu. Tiem būs dziļa savas nepilnības apziņa un, atskatoties uz dzīvi pagātnē, zudīs katra cerība. Bet, domājot par Dieva lielo žēlastību un savu patieso grēku nožēlu, viņi paļausies uz Kristū dotajiem apsolījumiem attiecībā uz bezpalīdzīgajiem grēciniekiem, kas vēlas atgriezties. Ja arī lūgšanas acumirklī netiks uzklausītas, viņu ticība negrīļosies. Tie pieķersies Dieva spēkam, kā Jēkabs pieķērās eņģelim, un to dvēseles sauciens būs: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”
Ja Jēkabs jau iepriekš nebūtu nožēlojis savus grēkus par krāpšanas ceļā iegūtajām pirmdzimtības tiesībām, tad Dievs to tagad nevarētu uzklausīt un viņa dzīvība netiktu pasargāta. Tā būs arī lielo bēdu laikā. Ja vēl saglabāsies grēki, kurus Dieva ļaudis nebūs atstājuši, kad viņus sāks mocīt bailes, tie tiks pārspēti; izmisums nomāks viņu ticību un tie nevarēs paļāvīgi cerēt uz palīdzību. Bet, kas dziļi izjutīs savu necienīgumu, tie nevarēs atklāt nevienu apslēptu grēku. Viņu pārkāpumi būs izdzēsti ar Kristus salīdzinošajām asinīm, un viņi tos vairs nevarēs atcerēties.
Sātans daudzus pavedinās ticēt, ka Dievs neievēro viņu neuzticību mazāk svarīgās lietās un dzīves darījumos, bet savā rīcībā ar Jēkabu Kungs rāda, ka Viņš nekādā veidā nevar sankcionēt vai paciest grēku. Kas savus pārkāpumus cenšas noslēpt vai atvainot un ļauj tiem neizdzēstiem, nenožēlotiem un nepiedotiem palikt Debesu grāmatās, tos beidzot pārvarēs sātans. Jo augstāka ir viņu ticības apliecība un godājamāka vieta, ko tie ieņem, jo smagāks šis grēks ir Dieva acīs un lielāks pretinieka triumfs.
Tomēr stāsts par Jēkabu iedrošina, ka Dievs nepametīs tos, kas pavedināti uz grēku, bet ar patiesu nožēlu atkal atgriežas. Ar nodošanos un stipru ticību Jēkabs sasniedza to, ko, cīnoties paša spēkiem, nespēja iegūt. [203] Tā Dievs savam kalpam mācīja, ka kārotās svētības var piešķirt vienīgi Viņa spēks un Viņa žēlastība. Līdzīgi klāsies arī tiem, kas dzīvos pēdējās dienās. Kad viņus apņems briesmas un dvēseli māks izmisums, tiem vajadzēs paļauties tikai uz salīdzināšanas darba nopelnu. Mēs paši neko nespējam darīt sevis labā. Visā mūsu bezpalīdzīgajā necienībā mums jāuzticas krustā sistā un no nāves uzmodinātā Pestītāja nopelnam. Tā darot, neviens un nekad neaizies bojā. Mūsu pārkāpumu garais un melnais saraksts ir Mūžīgā acu priekšā. Uzskaite ir pilnīga. Nav aizmirsts neviens ļauns darbs. Bet Viņš, kas paklausīja savu seno laiku kalpu saucienus, arī šodien uzklausīs ticības lūgšanas un piedos mūsu pārkāpumus. Viņš to ir solījis un savu vārdu turēs.
Jēkabs uzvarēja, jo bija neatlaidīgs un apņēmīgs. Viņa piedzīvojumi liecina par nopietnas lūgšanas lielo spēku. Tieši tagad ir laiks, kad mums jāmācās no šīs uzvarošās lūgšanas un neatlaidīgās ticības. Lielākās uzvaras Kristus draudzē un pie atsevišķiem locekļiem nav tās, ko sasniedz ar talantu un izglītību, ar bagātību vai cilvēku labvēlību. Bet tās ir uzvaras, kas tiek izcīnītas vienatnē, sarunā ar Dievu, kad nopietna, neatlaidīga ticība satver Varenā stipro roku.
Kas nav labprātīgi atstāt ikkatru grēku un nopietni meklēt Dieva svētību, tie to arī neiegūs. Bet visi, kas, līdzīgi Jēkabam satvers Dieva apsolījumus un būs tikpat nopietni un neatlaidīgi kā viņš, gūs sekmes tāpat kā Jēkabs. Vai “Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Kungs viņu lietu izlems visai drīz. (..)” (Lūk. 18:7,8)