Savā personiskajā dzīvē Dāvids bija mācījies saprast, cik smags un grūts ir tā cilvēka ceļš, kas novēršas no Dieva. Viņš bija izjutis pārkāptā likuma nosodījumu un bija pļāvis nozieguma augļus; viņa dvēseli nospieda rūpes, kaut Israēla vadītāji būtu Kungam uzticīgi un kaut Salamans paklausītu Dieva likumiem, izvairīdamies no grēkiem, kas mazināja viņa tēva autoritāti, sarūgtināja viņa dzīvi un darīja negodu Dievam. Dāvids zināja, ka tas prasīs pazemīgu sirdi, pastāvīgu uzticēšanos Dievam un nepārtrauktu modrību, [751] pretojoties kārdināšanām, kas Salamanam viņa augstajā stāvoklī noteikti uzmāksies, jo šāds izcils raksturs ir sevišķs mērķis sātana bultām. Pievēršoties dēlam, kas jau bija atzīts par pēcnācēju uz troņa, Dāvids sacīja: “Bet tu, mans dēls Salaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar nedalītu sirdsprātu un labprātīgu dvēseli, jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina itin visus visdažādākos nodomus; ja tu vien Viņu meklēsi, tad Viņš arī tevi atradīs, bet ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atstums uz visiem laikiem. Redzi nu tagad, — kad tas Kungs tevi ir izredzējis, lai tu Viņam uzceltu namu par svētu vietu, — tad esi stiprs un dari to!”
Dāvids deva Salamanam sīkus norādījumus attiecībā uz tempļa būvi, aprakstot katru tā daļu un visus kalpošanas rīkus, kā to viņam bija atklājusi dievišķā inspirācija. Salamans vēl bija jauns un baidījās no smagās atbildības, kas tika uzlikta viņa pleciem sakarā ar tempļa būvi un Dieva ļaužu pārvaldīšanu. Tādēļ Dāvids savam dēlam sacīja: “Esi stiprs un drosmīgs un rīkojies! Nebīsties un neliecies mulsināties! Tiešām, Dievs tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi; Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās.”
Pēc tam atkal Dāvids pievērsās lielajai sanāksmei: “Mans dēls Salamans, ko tikai vienu Dievs ir izredzējis, vēl ir jauneklis un nenobriedis, bet darbs ir liels. Jo šī mūra celtne nav domāta kādam cilvēkam, bet gan Dievam, tam Kungam. Tāpēc es esmu ar visu savu spēku sagādājis sava Dieva nama vajadzībām (..),” — un viņš nosauca visus savāktos materiālus. “Un vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir dārgs mana Dieva nams, man vēl ir paša īpašumā zelts un sudrabs — un to es novēlu sava Dieva namam piedevām vēl klāt pie visa tā, ko es esmu sagādājis svētajai celtnei, un proti: trīs tūkstošus zelta talentu no Ofīras atvestā zelta, un septiņus tūkstošus talentu kausēta sudraba, lai ar zelta un sudraba plāksnēm pārklātu celtņu akmens mūrus un sienas.” Tā uzrunājot tautu, viņš arī vēl tagad aicināja ļaudis nest ziedojumus Kungam.
Sanāksmes dalībnieki labprātīgi atsaucās. “Tad brīvprātīgi pieteicās senču cilšu vadoņi, Israēla cilšu virsaiši, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, kā arī ķēnišķīgās pārvaldes augstākie ierēdņi. Un viņi nodeva Dieva nama celšanas darbiem piecus tūkstošus talentu zelta, desmit tūkstošus dariku zeltā, desmit tūkstošus sudraba talentu, astoņpadsmit tūkstošus vara talentu un simt tūkstoš dzelzs talentus. Un kam piederēja dārgakmeņi, tie tos nodeva tā Kunga nama mantnīcā (..). [752] Un tauta priecājās, tāpēc ka tie deva ziedojumus labprātīgi, jo tie deva no visas sirds tam Kungam ar labu prātu; arī ķēniņš Dāvids priecājās ar lielu prieku.
Un Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sasauktās sanāksmes priekšā, un Dāvids sacīja: “Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžu mūžos! Jo Tev, ak Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem! Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru. Un nu tagad mēs esam tie, kas tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības vārdu, jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši spētu šādā kārtā nest labprātīgus ziedojumus? Bet no Tevis ir viss, un no Tavas paša rokas mēs dodam Tev! Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas ir virs zemes kā ēna, un tur nav cerības! Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu Tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots! Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis Tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka arī tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.
Ak Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs, pasargi uz mūžīgiem laikiem tādu prātu un sirdi savai tautai un vadi viņu sirdis pie Sevis! Un dodi manam dēlam Salamanam nedalītu sirdi, ka viņš ievērotu tavas pavēles, tavas liecības un tavus nolikumus, tos visus izpildītu un uzceltu to vareno mūra celtni, kurai es esmu paveicis priekšdarbus!” Un Dāvids sacīja visai sasauktajai sanāksmei: “Teiciet to Kungu, savu Dievu!” Un visa sanāksme teica svētu esam to Kungu, savu tēvu Dievu, un viņi noliecās un metās ar savām sejām pie zemes tā Kunga un ķēniņa priekšā.”
Ar vislielāko interesi ķēniņš bija vācis šos dārgos materiālus tempļa būvei un tā izdaiļošanai. Viņš bija sacerējis ievērojamas himnas, ko vēlākos gados dziedāt [753] šī nama pagalmos. Un tagad viņa sirds līksmojās Dievā, vērojot izcilākos tēvus un Israēla lielkungus tik augstsirdīgi atsaucamies uz viņa aicinājumu un piedāvājam sevi nākotnes svarīgajam pasākumam. Bija redzams, ka, sniedzot savus pakalpojumus, tie bija apņēmušies darīt vēl vairāk. Viņi bagātīgi ziedoja no saviem īpašumiem Kunga mantu namam. Dāvids dziļi izjuta personisko nevērtību šo materiālu savākšanā, un valsts dižāko vīru padevība, tūlīt atsaucoties un bagātīgi novēlot savas dāvanas Jehovam un nododot arī sevi kalpošanai Kungam, viņu ļoti iepriecināja. Tomēr tas taču bija Dievs, kas ļaudīm deva šo noskaņojumu. Viņam un ne cilvēkam pienācās gods. Viņš ļaudis darīja bagātus ar šīs zemes mantām, un Viņa Gars tos pamudināja labprātīgi pienest savus dārgumus tempļa vajadzībām. Viss nāca no Kunga. Ja Viņa mīlestība nebūtu skārusi ļaužu sirdi, tad visas ķēniņa pūles būtu bijušas veltīgas un templis nekad netiktu uzcelts.
Viss, ko cilvēks saņem no Dieva devīgās rokas, arī turpmāk pieder Dievam. Visas zemes vērtīgās un skaistās lietas, kuras Dievs mums devis, ir ieliktas cilvēku rokās, lai tos pārbaudītu, lai izmērītu viņu mīlestības dziļumu uz Dievu un kļūtu redzams, kā tie vērtē Kunga labvēlību. Vai nu tā būtu bagātība, vai prāta spējas, viss jānoliek kā labprātīgs upuris pie Jēzus kājām, un upura pienesējam jāsaka kopā ar Dāvidu: “No Tevis ir viss, un no Tavas paša rokas mēs dodam Tev!”
Jūtot nāves tuvošanos, Dāvids nepārtrauca rūpēties par Salamanu un Israēla valsti, kuras labklājība bija tik ļoti atkarīga no tās ķēniņa uzticības. “Viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams: “Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru. Ievēro visus tā Kunga, sava Dieva, nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa liecības (..), lai tev tādēļ labi klātos itin visos tavos pasākumos un visur, kurp vien tu grieztos. Lai Dievs apstiprina savu apsolījumu, kādu Viņš, zīmējoties uz mani, ir izteicis, sacīdams: “Ja vien tavi dēli ieturēs paši savas gaitas tā, ka tie ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli centīsies staigāt pilnā patiesībā,” tad Viņš sacīja: “Tad tev neviens pats arī netiks atrauts no tiem, kas var mantot Israēla troni.”” (1. Ķēn. 2:1-4)
Dāvida pēdējie vārdi, par kuriem tiek ziņots, ir dziesma — dziesma par uzticību, par vislielākajiem pamatlikumiem un nezūdošu ticību: [754]
“Dāvids, Isajas dēls, saka.
Tā teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts,
Jēkaba Dieva svaidītais, kas slavināts Israēla dziesmās:
“Tā Kunga Gars runā ar manu muti,
Un Viņa vārds ir uz manas mēles. (..)
Israēla klints man ir sacījusi:
Pār cilvēkiem valda taisnīgi tas,
Kas valda Dieva bijībā:
Viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule,
Kas atspīd skaidrā rītā,
Kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.
Vai tāds pats nav mans nams savā saistībā ar Dievu?
Dievs pats taču ir slēdzis ar mani mūžīgu derību,
Kas visādi labi izkārtota un nodrošināta visai manai dzīves laimei,
Visam tam, kas ir patīkams,
Vai Viņš neliks tam plaukt?”
(2. Sam. 23:1-5)
Dāvids ļoti krita, bet arī dziļi nožēloja savus grēkus, un viņa mīlestība bija kvēla un ticība stipra. Viņam tika daudz piedots, tāpēc viņš daudz mīlēja. (Lūk. 7:47)
Dāvida psalmi aptver visas dzīves gājuma pakāpes, sākot ar dziļu vainas apziņu un sevis nosodīšanu, līdz visaugstākajai ticībai un pilnīgākajai savienībai ar Dievu. Viņa dzīves stāsts rāda, ka grēks var atnest tikai kaunu un sāpes, bet Dieva mīlestība spēj aizsniegt vislielākos dziļumus un ticībā var pacelt grēkus nožēlojošo dvēseli, lai tā atkal kļūtu par Dieva bērnu. Starp visiem apgalvojumiem, kas ietverti Dieva Vārdā, šis dzīves stāsts sniedz vienu no visspēcīgākajām liecībām par uzticību, taisnību un Dieva žēlastības derību.
Cilvēks “bēg kā ēna un nepastāv”, “bet mūsu Dieva Vārds pastāv mūžīgi”. “Bet tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.” (Īj.14:2; Jes. 40:8; Ps. 103:17,18)