[746] Absaloma krišana tūlītēju mieru valstij neatnesa. Dumpim bija pievienojusies tik liela tautas daļa, ka bez cilšu uzaicinājuma Dāvids negribēja atgriezties galvaspilsētā, lai atkal uzņemtos savus autoritatīvos pienākumus. Apjukumā, kas iestājās pēc Absaloma sakāves, nebija vērojama ātra un izšķiroša rīcība ķēniņa aicināšanai no jauna ieņemt savu troni un, kad beidzot Jūda apņēmās vest Dāvidu atpakaļ, citās ciltīs pamodās greizsirdība un sekoja pretēja reakcija. Tā tomēr ātri tika apspiesta un Israēlā iestājās miers.
Dāvida dzīves stāsts sniedz visiespaidīgākās liecības, kādas jebkad ir dotas par briesmām, kas dvēselei draud no varas, bagātības un pasaulīgā goda — lietām, kuras cilvēki visvairāk kāro. Maz ir to, kas jebkad būtu gājuši cauri piemērotākiem piedzīvojumiem šādas pārbaudes izturēšanai. Dāvida jaunības gadu ganu gaitas, dzīves vienkāršību, pacietīgas pūles un saudzīgas rūpes par savu ganāmpulku, ciešo saskari ar dabu, kas viņā attīstīja lielās mūziķa un dzejnieka spējas un vadīja domas pie Radītāja, garo tuksneša dzīves laiku, kur bija vajadzīga drosme, izturība, pacietība un ticība Dievam, — to visu Kungs bija nozīmējis, lai viņu sagatavotu Israēla tronim. Dāvids bija piedzīvojis dārgus Dieva mīlestības pierādījumus un bagātīgi saņēmis Viņa Garu. Notikumos ar Saulu viņš bija redzējis cilvēciskās gudrības pilnīgu nevērtību. Un tomēr pasaulīgie panākumi un gods tā novājināja Dāvida raksturu, ka kārdinātājs viņu atkal un atkal pārvarēja.
Saskare ar pagānu tautām izraisīja vēlēšanos sekot viņu nacionālajiem ieradumiem un iededzināja godkārīgas ilgas pēc pasaulīga lieluma. Israēls bija godājams kā Jehovas ļaudis, bet, attīstoties lepnumam un pašpaļāvībai, tie vairs negribēja apmierināties ar šo vienkāršo priekšrocību. Viņi vēlējās [747] izcelties citu tautu starpā. Šāds gars nevarēja neizaicināt kārdināšanas. Gribēdams paplašināt savu iespaidu visā apkārtnē, Dāvids apņēmās palielināt armiju, pieprasot militāru kalpošanu no visām attiecīga vecuma personām. Lai to īstenotu dzīvē, radās nepieciešamība pēc tautas skaitīšanas. Uz šo rīcību ķēniņu vadīja lepnums un godkāre. Ļaužu skaitīšana parādītu valsts necilo stāvokli, Dāvidam uzkāpjot tronī un tās spēku un labklājību viņa valdīšanas laikā. Turpmāk tas viss vēl stiprinātu jau tā lielo pašpaļāvību kā pie ķēniņa, tā ļaudīs. Raksti saka: “Un reiz cēlās sātans pret Israēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu.” (1. Laiku 21:1) Israēla labklājība Dāvida valdīšanas laikā vairāk gan bija attiecināma uz Dieva svētībām, nekā uz ķēniņa spējām vai armijas stiprumu. Bet valsts militāro spēku palielināšana apkārtējās tautās radīja iespaidu, ka Israēls paļaujas uz savu armiju, bet ne uz Jehovas spēku.
Kaut arī Israēla ļaudis lepojās ar savu nacionālo lielumu, tomēr Dāvida plānu — paplašināt militāro dienestu — tie pieņēma ne visai labprāt. Paredzamā iesaukšana armijā izraisīja lielu neapmierinātību. Ļaudis uzskatīja, ka priesteru un zemes pārvaldnieku vietā, kas agrāk veica tautas skaitīšanu, tagad katrā ziņā jāizmanto armijas virsnieki. Šī pasākuma nolūks runāja pretī Dieva pārvaldes iekārtas pamatlikumiem. Pat Joābs cēla iebildumus, lai gan līdz šim sevi bija parādījis kā cilvēku bez sirdsapziņas. Viņš sacīja: “Lai tas Kungs pavairotu tautu, kāda viņa tagad ir, skaita ziņā simtkārtīgi! Bet, mans kungs un ķēniņ, vai tie visi tomēr nav kalpi manam kungam? Kāpēc mans kungs kavē laiku ar šādu vēlēšanos? Kādēļ viņš grib kļūt par vainas iemeslu Israēlam?” Bet ķēniņa pavēle Joābam bija neatsaucama, un Joābs devās ceļā. Viņš pārstaigāja visu Israēlu un nāca atpakaļ uz Jeruzālemi.” Skaitīšana vēl nebija pabeigta, kad Dāvids atzina savu grēku. Sevi nosodīdams, “viņš sacīja Dievam: “Es esmu ļoti grēkojis, ka es esmu šo lietu izdarījis, bet tagad es tevi ļoti lūdzu, nepiemini sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu ļoti aplami rīkojies.” Nākamajā rītā pravietis Gads Dāvidam sniedza šādu vēsti: “Tā saka tas Kungs: Izvēlies sev, vai nu lai trīs gadus valda bads, vai tev būs trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem, pēc tam, kad jūsu ienaidnieku zobens būs jūs pieveicis un postīšana nāks no viņiem, — jeb vai lai trīs dienas valda tā Kunga zobens ar mēri visā zemē tā, ka tā Kunga eņģelis nes nāvi visos Israēla novados? — Un nu tagad izraugi, kādu atbildi lai es nesu tam, kas mani ir sūtījis!” [748]
“Tad Dāvids sacīja Gadam: “Man ir ļoti lielas bailes! Es labāk vēlētos krist tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!” (2. Sam. 24:14) Zemi piemeklēja mēris, kas Israēlā iznīcināja septiņdesmit tūkstošus. Sērga vēl nebija skārusi galvaspilsētu, kad “Dāvids pacēla savas acis, un ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm, un tam bija atvēzts zobens viņa rokā, izstiepts pār Jeruzālemi, tad Dāvids līdz ar vecajiem, maisos ietinušies, metās zemē uz sava vaiga.” Ķēniņš lūdza Dievu Israēla labā. “Vai es tas nebiju, kas noteica, lai izdara tautas skaitīšanu, un es esmu tas, kas grēkojis un izdarījis visai ļaunu pārkāpumu! Bet šīs avis, ko tās ir darījušas? Ak Kungs, mans Dievs! Lai Tava roka vēršas pret mani un pret manu dzimtu, bet lai pār tavu tautu nenāk piemeklējums!”
Ļaužu skaitīšana iedzīvotājos radīja neapmierinātību, tomēr viņi sevī kopa to pašu grēku, kas tā rīkoties pamudināja Dāvidu. Kā, vēršoties pret Absaloma grēku Kungs izveda sodību pār Dāvidu, tā reizē ar Dāvida kļūdu Viņš tagad sodīja Israēla grēkus.
Postītājs eņģelis savā gājumā bija apstājies ārpus Jeruzālemes. Viņš stāvēja Morijas kalnā “jebusieša Ornana klonā”. Pravieša pamācīts, Dāvids gāja uz šo kalnu un tur uzcēla altāri Kungam, “un upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus; un kad viņš to Kungu piesauca, tad Viņš tam atbildēja ar uguni no debesīm pār dedzināmo upuru altāri”. “Tā tas Kungs izlīdzinājās ar zemi un novērsa piemeklējumu no Israēla.” (1. Laiku 21:26; 2. Sam. 24:25)
Vietu, kur uzcēla šo altāri un ko turpmāk uzskatīja par svētu zemi, Ornans piedāvāja ķēniņam kā dāvanu. Bet ķēniņš to atteicās tā pieņemt. Viņš sacīja: “Nē, bet es to visu gribu pirkt no tevis par pilnu samaksu, jo es negribu ņemt tam Kungam, kas ir tavs, nedz arī es upurēšu tādu dedzināmo upuri, kas iegūts par velti!” Tā Dāvids deva Ornanam par šo vietu zeltu svarā seši simti seķeļus.” [749] Šī vieta, kur Ābrahāms bija cēlis altāri, lai upurētu savu dēlu, un tagad svētuma iezīmēta ar šo atbrīvošanos no mēra, vēlāk tika izvēlēta Dieva nama celšanai Salamana vadībā.
Pār Dāvida dzīves pēdējiem gadiem sabiezēja vēl kāda tumša ēna. Viņš jau bija sasniedzis septiņdesmit gadu vecumu. Agrāko gadu bēgšanas grūtības un pamestība, daudzie kari un vēlāko gadu rūpes un bēdas bija izsmēlušas viņa dzīvības spēkus. Kaut arī prāts bija skaidrs un stiprs, tomēr miesas nespēks un vecums ar ilgām pēc vientulības neļāva vairs savlaicīgi aptvert visu, kas notiek valstī, un tā atkal paša troņa tuvumā attīstījās sacelšanās. Atkal parādījās Dāvida tēvišķās lutināšanas augļi. Pēc troņa tagad tīkoja Adonja. Pēc izskata un savā izturēšanās veidā viņš bija “ļoti skaists” un patīkams, bet raksturā nesavaldīgs, nerēķinādamies ne ar kādiem pamatlikumiem. Savā jaunībā tas pavisam maz tika ierobežots, “jo viņa tēvs to nekad neapgrūtināja, sacīdams: kāpēc tu tā dari?” Viņš tagad sacēlās pret Dieva autoritāti, kas tronim bija nozīmējis Salamanu. Kā iedzimto dotību, tā dievbijības ziņā Salamans bija vairāk piemērots Israēla valdnieka stāvoklim, nekā vecākais brālis. Un, kaut arī Dieva izvēle bija skaidri izteikta, Adonjam tomēr netrūka līdzjutēju. Daudzos noziegumos vainīgais Joābs līdz šim nebija parādījis neuzticību tronim, bet tagad viņš pievienojās sazvērestībai pret Salamanu, un to darīja arī priesteris Abjatars.
Sacelšanās jau bija pilnīgi sagatavota; sazvērnieki sanāca kopā uz lieliem svētkiem pilsētas tiešā tuvumā, lai izsludinātu par ķēniņu Adonju. Tomēr viņu plānus šķērsoja nedaudzu uzticīgu cilvēku ātrā rīcība, starp kuriem galvenie bija priesteris Cadoks, pravietis Nātans un Salamana māte Batseba. Viņi par visu pastāstīja ķēniņam, atgādinot, ka pēc dievišķā norādījuma uz troņa vajadzētu nākt Salamanam. Dāvids tūlīt atteicās no troņa Salamana labā, kuru nekavējoties svaidīja un izsludināja par ķēniņu. Ar to sazvērestība bija sagrauta. Tās galvenie dalībnieki saņēma nāves sodu. Taupīta tika Abjatara dzīvība, ņemot vērā viņa amatu un agrāko uzticību Dāvidam; tomēr to atcēla no augstā priestera amata, kas pārgāja uz Cadoka līniju. Joābs un Adonja uz laiku tika saudzēti, bet pēc Dāvida nāves arī tie saņēma sodu par savu noziegumu. Sprieduma izpildīšana pie Dāvida dēla noslēdza četrkārtējo sodību, kas liecināja par Dieva lielo [750] nepatiku attiecībā uz tēva grēku.
Jau no Dāvida valdīšanas sākuma viens no viņa visvairāk lolotajiem plāniem bija tempļa būve Kungam. Kaut arī viņam neatļāva šo plānu īstenot dzīvē, tomēr viņš tā atbalstīšanai nodevās ar lielu degsmi un nopietnību. Viņš bagātīgi sagādāja visdārgākos materiālus — zeltu, sudrabu, oniksa akmeņus un dažādus krāsainus akmeņus; marmoru un vislabākos kokus. Un tagad šīs vērtīgās bagātības, kuras viņš bija sakrājis, vajadzēja uzticēt citiem, jo cita vīra rokām bija jāuzceļ nams Šķirstam — Dieva klātbūtnes simbolam.
Redzēdams, ka viņa nāves brīdis vairs nav tālu, ķēniņš sapulcināja Israēla lielkungus un pārstāvjus no visām valsts daļām, lai tiem uzticētu šo mantojumu. Viņš gribēja tiem nodot savu pēdējo novēlējumu pirms nāves un lielā darba vajadzībām nodrošināt viņu vienprātību un atbalstu. Fiziskā nespēka dēļ bija maz cerību, ka ķēniņš personīgi varēs izteikt šo novēlējumu, tomēr pār viņu nāca Dieva iedvesma un tas pēdējo reizi spēja uzrunāt ļaudis ar vēl lielāku dedzību un spēku nekā parasti. Viņš tiem stāstīja par savu personīgo vēlēšanos uzcelt templi un par Kunga pavēli, ka šis darbs ir jāuztic viņa dēlam Salamanam. Dievišķais apgalvojums skanēja: “Tavs dēls Salamans lai uzceļ Manu namu un Manus pagalmus, jo Es esmu viņu izredzējis sev par dēlu, un Es būšu viņam par tēvu. Un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu uz mūžīgiem laikiem, ja vien viņš, tāpat kā vēl šo baltu dienu, stipri turēsies, izpildīdams Manas pavēles un Manas tiesas!” “Un nu tagad,” sacīja Dāvids, “visam Israēlam, šai tā Kunga sapulcinātai draudzei to redzot un mūsu Dievam dzirdot, uzklausiet: ievērojiet un izpildiet visas tā Kunga, jūsu Dieva, dotās pavēles, lai jūs varētu iegūt īpašumā šo auglīgo zemi un paturēt to kā dzimtīpašumu saviem bērniem, kas jums sekos, uz mūžīgiem laikiem!” (Sk. 1. Laiku 28. un 29. nod.)