[505] No Sihemas israēlieši atgriezās savā nometnē Gilgalā. Šeit viņus drīz vien apmeklēja dīvaini sūtņi, kas vēlējās ar tiem slēgt derību. Sūtņi teica, ka nākuši no kādas tālas zemes, un to, šķiet, apstiprināja viņu ārējais izskats. Drēbes bija vecas un saplīsušas, apavi salāpīti, pārtika sapelējusi un ādas maisi, kas tiem kalpoja kā vīna trauki, bija saplaisājuši un sasieti, it kā tie ceļā būtu steigšus lāpīti.
Viņu tālajā zemē - šķietami ārpus Palestīnas robežām - ļaudis, kā tie teica, esot dzirdējuši par brīnumiem, ko Dievs darījis savas tautas labā, un tie esot sūtīti, lai derētu ar Israēlu derību. Ebreji sevišķā kārtā bija brīdināti neslēgt nekādu derību ar Kānaānas elkus pielūdzošajām tautām, un vadoņu sirdīs radās šaubas par svešinieku stāsta patiesumu. “Varbūt, ka jūs dzīvojat mūsu vidū?” tie jautāja. Sūtņi atbildēja: “Mēs esam tavi kalpi.” (Joz. 9:7,8) Bet, kad Jozua viņiem tieši jautāja: “Kas jūs esat un no kurienes jūs nākat?” tad tie atkārtoja jau agrāk sacīto un, lai pierādītu savu taisnību, piebilda: “Šeit ir mūsu maize, mēs to siltu paņēmām līdzi no savām mājām ceļam tanī dienā, kad mēs izgājām, lai dotos pie jums, bet nu redziet, cik tā ir sakaltusi un sapelējusi. Un šie ādas vīna trauki, ko mēs piepildījām, tie bija pilnīgi jauni, bet tagad tie ir saplaisājuši gabalos, kā jūs to redzat, un mūsu drēbes un mūsu sandales ir galīgi nolietotas pārāk tālajā ceļā.” (Joz. 9:12,13)
Šie pierādījumi uzvarēja: ebreji “neprasīja tā Kunga gribu”. “Un Jozua noslēdza ar viņiem mieru un noslēdza ar tiem derību, ka viņš tos atstās dzīvus; un saieta virsaiši nodeva tiem zvērestu.” Tā tika panākta vienošanās, bet pēc trim dienām atklājās patiesība. [506] “(..) tie dzirdēja, ka viņi esot to kaimiņi, jo dzīvojot to vidū.” Zinādami, ka nav iespējams ebrejiem pretoties, gibeonieši, lai glābtu sev dzīvību, bija ķērušies pie viltības.
Liels bija israēliešu sašutums, kad tie saprata pret viņiem pielietoto viltību. Un ļaužu nepatika pieauga vēl vairāk, kad jau pēc trim dienām tie sasniedza gibeoniešu pilsētas, kas atradās tuvu zemes vidienei. “Visa draudze kurnēja pret virsaišiem”, bet tie kavējās lauzt līgumu, lai gan tas bija panākts viltus ceļā, jo tie bija zvērējuši “pie Kunga, Israēla Dieva”. Un “Israēla bērni tos nenokāva.” Gibeonieši bija apsolījuši atstāt elku pielūgšanu un kalpot Jehovam, tā ka viņu dzīvības saglabāšana nebija Dieva pavēles pārkāpšana, kas lika izdeldēt elkus pielūdzošos kānaāniešus. Tāpēc ar savu zvērestu ebreji nebija apsolījušies darīt grēku. Lai gan zvērests bija panākts ar krāpšanu, to tomēr nedrīkstēja neievērot. Pienākums, kuru kāds uzņemas, dodot savu vārdu, ir jāuzskata par svētu, ja vien tas nespiež darīt grēku. Nekādi peļņas, atriebības vai savu interešu apsvērumi nekādā veidā nedrīkst iespaidot dotā zvēresta vai svinīgā solījuma neaizskaramību. “Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet tam Kungam negantība.” “Kas drīkst kāpt tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā?” - “Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu.” (Sal. pam. 12:22; Ps. 24:3; 15:4)
Gibeoniešiem atļāva dzīvot, bet tie tika nozīmēti par kalpiem dažādos darbos pie svētnīcas. “Lai tie paliek dzīvi, bet tiem jākļūst par malkas cirtējiem un ūdens nesējiem visai mūsu kopai.” Šos noteikumus tie pieņēma ar pateicību, apzinoties savu vainu un priecājoties, ka var izpirkt dzīvību, vienalga ar kādiem noteikumiem. “Redzi, mēs esam tavā rokā,” tie sacīja Jozuam, ”dari ar mums tā, kā tas ir labi un taisnīgi tavās acīs.” Gadsimtiem ilgi viņu pēcnācēji bija saistīti ar kalpošanu pie svētnīcas.
Gibeoniešu apgabals sevī ietvēra četras pilsētas. Tautu nepārvaldīja ķēniņš, bet gan vecākie vai senatori. Gibeona, ievērojamākā no viņu pilsētām, bija visai liela, “kā jau viena no ķēniņa valsts pilsētām (..), un visi tās vīri bija drošsirdīgi karotāji”. Šis ir uzkrītošs piemērs par bailēm, kādas israēlieši bija iedvesuši Kānaānas iedzīvotājiem, ja šādas pilsētas iemītnieki ķeras pie tik pazemojoša līdzekļa, lai glābtu savu dzīvību.
[507] Tomēr gibeoniešiem būtu klājies labāk, ja tie pret Israēlu būtu izturējušies godīgi. Dzīvību tiem glāba padošanās Jehovas varai, bet krāpšana sagādāja tikai kaunu un kalpību. Dievs bija gādājis, lai visi, kas atsakās no pagānisma un pievienojas Israēlam, dalītos ar tiem visās derības svētībās. Uz viņiem attiecās norādījums: “Svešinieks, kas pie jums mājo”, un, ar retiem izņēmumiem, šī šķira baudīja tās pašas svētības un priekšrocības kā Israēls. Kungs bija pavēlējis :
“Bet ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu.” (3. Moz. 19:33,34) Arī attiecībā uz Pasā un upuru pienešanu bija noteikts: “Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū (..), tādi paši, kā jūs esat, ir arī svešinieki tā Kunga priekšā.” (4. Moz. 15:15)
Tādi bija pamatnoteikumi, ar kuriem arī gibeoniešus varēja pieņemt, ja nebūtu notikusi šī krāpšana. Ķēnišķīgās pilsētas iedzīvotājiem, kur visi “vīri bija drošsirdīgi karotāji”, nemaz nebija tik viegli tā pazemoties, lai uz paaudžu paaudzēm kļūtu par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem. Viņi maldināšanas nolūkā sev bija uzvilkuši nabadzības tērpu, tādēļ tas tiem kā pastāvīgas kalpības zīme tika atstāts arī turpmāk. Viņu kalpu stāvoklis visām nākamām paaudzēm liecināja par to, cik ļoti Dievs ienīst nepatiesību.
Gibeonas padošanās israēliešiem Kānaānas ķēniņos radīja apjukumu un bailes. Tūlīt tika sperti attiecīgi soļi, lai atriebtos tiem, kas bija slēguši mieru ar iebrucējiem. Adonisedeka, Jeruzālemes ķēniņa, vadībā pieci Kānaānas ķēniņi sāka kampaņu pret Gibeonu. Tie rīkojās visai ātri. Gibeonieši nebija sagatavojušies karam un sūtīja vēstnešus pie Jozuas uz Gilgalu. “Neatrauj savu roku no saviem kalpiem! Bet nāc steigšus, izglāb mūs un palīdzi mums! Jo pret mums jau ir sapulcējušies visi amoriešu ķēniņi, kas dzīvo kalnos.” Briesmas draudēja ne tikai Gibeonas iedzīvotājiem, bet arī Israēlam. Šī pilsēta pārvaldīja ceļus uz vidējo un dienvidu Palestīnu un, ja gribēja ieņemt zemi, tad to vajadzēja noturēt savās rokās.
Jozua tūlīt gatavojās doties palīgā Gibeonai. Aplenktās pilsētas iedzīvotāji vēl baidījās, ka viņš tos neuzklausīs iepriekš pielietotās viltības dēļ, bet, tā kā tie bija padevušies Jehovas virsvaldībai un apņēmušies godāt Dievu, Jozua [508] uzskatīja par savu pienākumu tos aizstāvēt. Šoreiz viņš neko neuzsāka bez dievišķā padoma, un Kungs viņu šim pasākumam iedrošināja. “Nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā: neviens pats no tiem nepastāvēs tavā priekšā.” “Tad Jozua līdz ar visu karaspēka saimi, visi varonīgie karotāji, cēlās no Gilgalas un devās uz turieni.”
Ejot visu nakti, viņš ar savu karaspēku Gibeonu sasniedza no rīta. Sabiedrotie valdnieki tik tikko bija izkārtojuši savas armijas ap pilsētu, kad Jozua tiem jau uzbruka. Tas noveda pie pilnīgas aplencēju sakāves. Milzīgais pūlis bēga no Jozuas pāri kalniem uz Bet-Horonu un, aizsnieguši virsotni, tie metās lejā pa stāvo nogāzi otrajā pusē. Šeit tos pārsteidza briesmīgs krusas negaiss. “Tad tas Kungs pats meta uz viņiem akmeņu lielumā krusas graudus no debesīm (..) un daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Israēla bērnu zobena.”
Kamēr amorieši turpināja savu panisko bēgšanu, cerēdami atrast patvērumu kalnu stiprumos, Jozua, raugoties lejup no kādas virsotnes, redzēja, ka diena būs par īsu, lai šo darbu pabeigtu. Ja ienaidnieki netiks pilnīgi sakauti, tad tie drīzi vien atkal sapulcēsies, lai uzsāktu jaunu karu. Tādēļ “Jozua lūdza to Kungu (..) un izsaucās Israēla bērnu priekšā: “Saule, apstājies pār Gibeonu un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju!” Tad saule palika mierā, un mēness apstājās, kamēr tauta atriebās saviem ienaidniekiem.”
Pirms iestājās vakars, Dieva dotais apsolījums Jozuam bija piepildījies. Viss ienaidnieku pulks tika nodots viņu rokās. Šiem notikumiem ilgi vajadzēja saglabāties Israēla atmiņā, jo “nebija nevienas tādas dienas kā šī, ne pirms, ne pēc tās, kad Kungs paklausīja cilvēka balsij, jo Kungs karoja par Israēlu.” “Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo tavas lidojošās šautras un mirdz tavs spīguļojošais šķēps. Dusmās tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. Tu dodies uzbrukumā, lai gādātu glābiņu sava paša tautai, lai būtu klāt ar palīdzību savam Svaidītajam; tu notriec zelmini bezdievīgo namam un atsedz nama pamatus līdz klintij, uz kuras tas celts.” (Habak. 3:11-13)
[509] Jozuas lūgšanu iedvesmoja Dieva Gars, ka atkal tika dots pierādījums par Israēla Dieva varenību, tādēļ šī prasība no lielā vadoņa puses nebija nekāda pārdrošība. Jozua bija saņēmis apsolījumu, ka Dievs satrieks ienaidniekus, bet viņš pats arī pūlējās tā, it kā panākumi būtu atkarīgi vienīgi no Israēla karapulkiem. Viņš darīja visu, ko spēj cilvēka enerģija, un tad ticībā sauca pēc dievišķās palīdzības. Panākumu noslēpums meklējams dievišķā spēka un cilvēcisko pūļu vienotībā. Vislielākos panākumus gūst tie, kas nešaubīgi uzticas Visvarenā rokām. Vīrs, kas pavēlēja: “Saule, apstājies pār Gibeonu un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju”, bija cilvēks, kas daudz stundu pavadīja lūgšanās, pakritis uz zemes Gilgalas nometnē. Lūgšanu vīri ir spēka vīri.
Šis varenais brīnums rāda, ka radība atrodas Radītāja varā. Sātans cilvēkiem cenšas apslēpt Dieva darbus fiziskajā pasaulē, lai novērstu viņu skatus no visu lietu iesācēja nenogurstošās darbošanās. Ar šo brīnumdarbu tiek norāti visi, kas dabu paaugstina pāri par dabas Dievu.
Dievs pats pēc sava prāta kārto dabas spēkus savu ienaidnieku satriekšanai, - “(..) uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka” izpilda Viņa gribu.” (Ps. 148:8) Kad pagāniskie amorieši apņēmās pretoties Dieva nodomam, Viņš iejaucās un lika lielai krusai krist “no debesīm” uz Israēla ienaidniekiem. Un mums ir ziņots par kādu vēl lielāku kauju, kas notiks pasaules vēstures beigās, kad “Kungs atslēgs savu ieroču noliktavu un izņems no turienes savu dusmu ieročus”. (Jer. 50:25) Viņš jautā: “Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus, kādus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kara dienām?” (Īj. 38:22,23) Atklāsmes grāmatas sarakstītājs stāsta par iznīcību, kas iestāsies tad, kad stipra balss no Debesu tempļa paziņos: “Ir noticis.” Viņš saka: “Liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem.” (Atkl. 16:17,21)