[499] Pēc sprieduma izpildes Ahanam, Jozua saņēma pavēli vēlreiz sakārtot karaspēku un doties pret Aju. Dieva spēks bija ar Viņa tautu, un drīz vien pilsēta atradās tās rokās.
Tad militārie pasākumi tika pārtraukti, lai viss Israēls varētu piedalīties kādā svinīgā reliģiskas kalpošanas pasākumā. Ļaudis ļoti ilgojās apmesties Kānaānā, tomēr viņu ģimenēm vēl līdz šim nebija ne māju, ne arī zemes, un, lai to iegūtu, tiem vajadzēja padzīt kānaāniešus; bet šis svarīgais darbs bija jāatliek, lai visu uzmanību veltītu kādam augstākam mērķim.
Pirms tie saņēma savu mantojumu, vajadzēja atjaunot uzticības derību Dievam. Mozus pēdējos norādījumos divas reizes bija dota pavēle sapulcināt visas ciltis Sihemā, Ēbala un Garicima kalnā, svinīgai Dieva likumu atzīšanai. Sekojot šiem norādījumiem, visa tauta atstāja nometni, — ne tikai vīri, bet arī “sievas, bērni un svešinieki, kas pie viņiem mita”, un devās cauri ienaidnieku zemei uz Sihemas ieleju, tuvu zemes vidienei. (Joz. 8:30-35) Neuzveiktu ienaidnieku apņemti, tie tomēr jutās droši Dieva apsardzībā, kamēr palika Viņam uzticīgi. Tagad, tāpat kā Jēkaba dienās, “Dievs uzsūtīja bailes pār pilsētām, kas bija viņu apkārtnē”, un ebrejus neviens netraucēja. (1. Moz. 35:5)
Svinīgajam dievkalpojumam norādītā vieta jau kādreiz bija iesvētīta, sakarā ar viņu tēvu gaitām senatnē. Šeit Ābrahāms uzcēla savu pirmo altāri Jehovam Kānaānas zemē. Šeit gan Ābrahāms, gan Jēkabs bija izvietojuši savas teltis. Te vēlāk tika pirkts zemes gabals, kur ciltīm vajadzēja apglabāt Jāzepa mirstīgās atliekas. Šeit atradās arī Jēkaba ierīkotā aka un ozols, zem kura tas apraka savas saimes elkus.
[500] Izvēlētā vieta bija viena no visskaistākajām visā Palestīnā. Tā bija cienīga skatuve, lai tieši tur norisinātos šie lielie un iespaidīgie notikumi. Ar saviem zaļajiem laukiem un olīvu birzīm, ko veldzēja no avotiem izplūstoši spirgti strauti un rotāja savvaļā augošas puķes, šī ieleja apkārtējo kailo pakalnu vidū izskatījās ļoti pievilcīga. Atrodoties līdzenuma pretējās pusēs, Ēbala un Garicima kalni ar savām apakšējām nogāzēm, kas radīja dabīgus paaugstinājumus runātājam, gandrīz vai saskārās, un katrs uz viena kalna izteiktais vārds bija skaidri dzirdams arī uz otra, pie kam lēzenās kalnu nogāzes veidoja laukumus, ko varēja izlietot lielas sanāksmes nolūkiem.
Pēc Mozus norādījumiem Ēbala kalnā no lieliem akmeņiem uzcēla pieminekli. Uz šiem akmeņiem, kurus iepriekš attiecīgi pārklāja ar javu, uzrakstīja likumus, — ne tikai baušļus, kas bija pasludināti Sinajā un iekalti akmens plāksnēs, bet arī Mozus dotos likumus, kurus viņš bija ierakstījis grāmatā. Blakus šim piemineklim tika uzcelts altāris no neskaldītiem akmeņiem, lai tur varētu pienest upurus Kungam. Fakts, ka altāris tika celts Ēbala kalnā — kalnā, uz kura vajadzēja gulties lāstam, norādīja, ka, Israēlam pārkāpjot Dieva baušļus un izsaucot pār sevi Viņa taisnās dusmas, tos tūlīt piemeklētu sods, ja nebūtu Kristus salīdzinošā darba, ko ainoja šis upura altāris.
Sešas ciltis, visas, kas cēlušās no Leas un Raheles, tika izvietotas Garicima kalnā, bet tās, kas cēlušās no kalponēm, kopā ar Rūbenu un Zebulonu nostājās uz Ēbala kalna, kamēr priesteri ar Derības šķirstu apmetās starp tām ielejā. Ar norunātu bazūnes skaņu pasludināja klusumu, un tad šinī dziļajā klusumā, visas lielās sapulces klātbūtnē, stāvot blakus svētajam šķirstam, Jozua lasīja svētību vārdus, kas piepildīsies, sekojot paklausībai Dieva likumiem. Visas ciltis uz Garicima atbildēja ar “Āmen”. Pēc tam viņš nolasīja lāsta vārdus, un ciltis uz Ēbala līdzīgā kārtā izteica savu piekrišanu, tūkstošām balsīm šajā svinīgajā atbildē savienojoties it kā viena vīra saucienā. Tad sekoja Dieva baušļu lasīšana, līdz ar likumiem un tiesām, ko tiem bija nodevis Mozus.
Baušļus Israēls Sinajā bija saņēmis tieši no Dieva mutes, un svētie priekšraksti, rakstīti ar Viņa paša roku, vēl arvien glabājās Derības šķirstā. Bet tagad tie tika [503] uzrakstīti tur, kur tos varēja lasīt visi. Ikvienam bija priekštiesība pašam iepazīties ar derības noteikumiem, kurus ievērojot tie varēja iegūt un paturēt Kānaānas zemi. Ikvienam vajadzēja apliecināt šo derības noteikumu pieņemšanu un atklāti piekrist svētībām vai lāstiem sakarā ar likumu ievērošanu vai neievērošanu. Likumi tika uzrakstīti ne tikai uz pieminekļa akmeņiem, bet Jozua pats tos vēl nolasīja, visiem ļaudīm dzirdot. Nebija pagājušas nemaz tik daudz nedēļas, kopš Mozus uzrunu veidā tautai bija devis visu piekto viņa vārdā nosaukto grāmatu, un tomēr jau tagad Jozua lasīja šos likumus vēlreiz.
Ne vien Israēla vīri, bet arī sievas un bērni klausījās likumu atkārtošanā, jo bija svarīgi, lai viņi zinātu un pildītu savu pienākumu. Attiecībā uz saviem likumiem Dievs Israēlam bija pavēlējis: “Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds, un ierakstiet tos savās dvēselēs, un sieniet tos par zīmi uz savām rokām; tie lai jums ir par piemiņas zīmēm starp jūsu acīm. Un māciet tos saviem bērniem (..), lai jūsu mūža dienas un jūsu bērnu mūža dienas tiktu paildzinātas tai zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis piešķirt jūsu tēviem tik ilgi, kamēr debesis vēl stāv pāri zemei.” (5. Moz. 11:18-21)
Visus šos likumus Israēla draudzes priekšā pēc Mozus pavēles vajadzēja lasīt ikkatrā septītajā gadā: “Ik pa septiņiem gadiem, kārtējā atlaidu gadā Lieveņu svētku laikā, kad viss Israēls nāks rādīties tā Kunga, tava Dieva, priekšā tanī vietā, ko Viņš pats sev izvēlēs, tad tev būs šo bauslību skaļi priekšā lasīt visam Israēlam, ka visi to dzird. Un sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, lai viņi dzird un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu, jūsu Dievu, un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus. Un lai arī viņu bērni, kas vēl to nezinātu, dzird un mācās bīties to Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr vien jūs dzīvosit tajā zemē, kur jūs būsit nonākuši, ejot pāri Jordānai, lai to iegūtu īpašumā.” (5. Moz. 31:10-13)
Sātans vienmēr strādā, cenšoties pārgrozīt visu, ko Dievs ir runājis, lai padarītu neskaidras domas un aptumšotu izpratni, un tādā veidā ievestu cilvēkus grēkā. Šī iemesla dēļ Kungs dod tik sīkus norādījumus un izsaka savus aicinājumus tik skaidri, lai nevienam nebūtu jāmaldās. Dievs pastāvīgi cenšas vilkt cilvēkus sev tuvāk un ietvert tos savas apsardzības robežās, lai sātans pie tiem nevarētu pielietot savu briesmīgo, pavedinošo varu. Viņš parādīja labvēlību, runājot uz tiem ar savu paša balsi un uzrakstot [504] šos dzīvības pamatlikumus ar savu roku. Un šie svētie Vārdi, pilni dzīvības un apgaismojošas patiesības, ir nodoti cilvēkiem kā visdrošākais vadonis. Tā kā sātans vienmēr ir gatavs aizraut domas citā virzienā un novērst mūsu uzmanību un mīlestību no Kunga apsolījumiem un Viņa prasībām, tad šo likumu nopamatošanai atmiņā un uzņemšanai sirdī ir nepieciešama sevišķa uzcītība.
Tādēļ reliģijas skolotājiem ļaužu izglītošanai Bībeles vēsturiskajos notikumos un tās mācībās, kā arī Kunga doto brīdinājumu un prasību ievērošanai jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Viss jāpasniedz vienkāršā valodā, kas piemērota bērnu saprašanai. Sludinātājiem un vecākiem jāziedo daļa sava laika, lai pārliecinātos par jaunatnes Svēto Rakstu zināšanām.
Vecāki var un tiem nepieciešams savus bērnus ieinteresēt dažādajās atziņās, kas atrodamas svētajās lappusēs. Tomēr, ja tie grib to panākt, tad tiem pašiem jāinteresējas par Dieva Vārdu. Tiem jāpazīst Rakstos ietvertās patiesības, kā Dievs to pavēlēja Israēlam; par tām jārunā “savā namā sēžot un pa ceļu staigājot, apgulstoties un pieceļoties”. (5. Moz. 11:19) Kas vēlas, lai viņu bērni mīlētu un godātu Dievu, tiem jārunā par Viņa laipnību, varenību un spēku, kā tas viss ir atklāts Viņa Vārdā un radīšanas darbos.
Katra nodaļa un katrs Bībeles pants ir Dieva vēstījums cilvēkiem. Mums šie priekšraksti jāsien kā zīme pie mūsu rokas un kā pieres saite starp mūsu acīm. Ja šos priekšrakstus pētītu un tiem sekotu, tad tie Dieva tautu šodien vadītu tā, kā israēliešus kādreiz vadīja padebesis dienā un uguns stabs naktī.